Pagājis gads kopš pašvaldību vēlēšanām, un deputātu pienākums būtu izvērtēt, kāds tas bijis, vēlmēm un iespējām saduroties, kā veidojusies pašvaldību sadarbība ar iedzīvotājiem.
Pagājis gads kopš pašvaldību vēlēšanām, un deputātu pienākums būtu izvērtēt, kāds tas bijis, vēlmēm un iespējām saduroties, kā veidojusies pašvaldību sadarbība ar iedzīvotājiem. «Bauskas Dzīve» lūdza uz sarunu pilsētas Domes priekšsēdētāja vietnieci INTU BALTGALVI. Viņas pārziņā ir pilsētas sociālie, kultūras, izglītības un sporta jautājumi.
Kura no šīm jomām tevi nodarbina visvairāk?
– Protams, tie ir sociālie jautājumi. Skolu un kultūras iestāžu iekšējās lietās nejaucos, jo tur strādā speciālisti ar lielu pieredzi. Viņi ņem vērā arī manus ieteikumus, lielākus sarīkojumus organizējot. Tāds bija barikāžu laika atceres vakars, lietuviešu mākslinieka Aļģimanta Palucka gleznu izstāde Novadpētniecības un mākslas muzejā, dārza mūzikas svētki, kuru ieceri biju aizguvusi no valmieriešiem. Nākamgad atzīmēsim Bauskas 390 gadu jubileju. Jebkurš pilsētas iedzīvotājs jau tagad var zvanīt uz Domi vai Tautas namu un izteikt savus priekšlikumus, apsverot arī to, kāda izskatīsies Bauska gadu tūkstošu mijā. Ir domāts par pirmās brīvvalsts laikā iedibinātu tradīciju atjaunošanu.
Jūtams, ka pensionāru situācija kaut nedaudz ir uzlabojusies, mazāk ir kļuvis iesniegumu pēc palīdzības. Grūtāk klājas ģimenēs, kur mātes vienas audzina mazuļus vai arī ir vairāki skolas vecuma bērni. Gandrīz par pusi esam palielinājuši brīvpusdienu skaitu skolās, piešķiram pārtikas pakas saziņā ar bāriņu tiesu, invalīdiem un pensionāriem.
Tas ir vispārējs secinājums, bet nelaimīgu cilvēku ir daudz…
– Jā, ir cilvēki, kuri sarunu uzsāk tā: es par jums balsoju, bet jūs man to un to nedodat. (Patīkami, ja kāds atnāk ar labu vārdu. Tas notiek reti, bet ir.) Varbūt abām pusēm nepatīkama vārdu apmaiņa rodas no tā, ka iedzīvotāji bieži vien nezina pašvaldības iespējas. Nav Domē naudas maisa, uz kura kāds sēdētu un dotu vai nedotu. Ir Ministru kabineta noteikumi, lēmumi un nolikumi, kurus nedrīkstam pārkāpt. Kārtība, pēc kādas piešķirami pabalsti par apkuri, nav mainīta kopš 1994. gada. Šo nolikumu paši «uz savu galvu» esam jau pārkāpuši iedzīvotājiem par labu. Bet visam ir sava robeža.
Nereti bezcerīgā situācijā nonāk vientuļie un slimie…
– Esam izstrādājuši nolikumu par sociālo aprūpi mājās. Šādu palīdzību no Domes saņem divi slimi un nevarīgi cilvēki. Šajā ziņā rodas arī sociāla rakstura konflikti. Ir pilsētā vecs, slims cilvēks, dzīvo viens privātmājā. Tuvinieki ir gan Bauskā, gan citur. Viņi vēlas, lai Dome maksā radinieka kopējam. Bet nolikums šajā gadījumā samaksu neparedz. Kopējs jāalgo pašiem radiniekiem, kuri, cita starpā, ir vecā cilvēka īpašuma mantinieki. Pilsētā ļoti nepieciešams sociālās aprūpes centrs. Dome jau meklē iespēju tā veidošanai.
Nupat «Bauskas Dzīvē» bija publicēta deju ansambļa «Pērkonītis» mākslinieciskā vadītāja Dzintara Zeibota vēstule, kurā viņš apgalvo, ka Dome kategoriski atteikusi finansēt transporta un dalībnieku pusdienu izdevumus Deju svētkos.
– Kāda anekdote atgādina: ja gribi vinnēt miljonu, neaizmirsti nopirkt loterijas biļeti. Ir noteikta kārtība, kādā tiek izskatīti iesniegumi par naudas piešķiršanu. Zeibota kunga gadījums nav izņēmums. Jebkuru iesniegumu vispirms izskata attiecīga komisija un pēc tam lemj Dome. Bet tas nozīmē, ka iesniegums jāuzraksta un jāatnes uz Domi laikus, nevis pēdējā brīdī. Baltgalvei nav naudas lādes, no kuras varētu paņemt prasīto summu. Dzintara Zeibota pieprasījums tiek izskatīts noteiktā kārtībā.
uu Šķiet, ne rajona Padomes, ne pilsētas Domes budžets nav kļuvis nabadzīgāks. Ar ko, tavuprāt, skaidrojami hroniskie Kristīgās pamatskolas pastāvēšanas apdraudējumi, nu radušās problēmas arī ar bibliotēkām un slimnīcu?
– Skaitļu valodā nepratīšu izteikties. Citos rajonos šīs lietas ir dažādi kārtotas. Pie mums «budžeta kari» sākās jau iepriekšējās rajona Padomes un pilsētas Domes laikā. Šķiet, ka nebija atrasts loģisks aprēķins, vairāk bijis emociju un paštaisnuma. Tomēr katrā no šiem «sāpju punktiem» ir iets uz priekšu. Darbojos veselības aprūpes padomē. Bija sagatavoti divi projekti, kādā veidā reorganizēt un uzlabot medicīniskā dienesta darbu: Centrālās slimnīcas galvenās ārstes un Domes projekts. Sadarbības rezultātā ir tapis trešais variants, kuru apspriedīs rajona Padomē.
Ceru, ka bibliotēku problēmu palīdzēs nokārtot Saeimā pieņemtais Bibliotēku likums, kurā ir punkts par reģionālās bibliotēkas statusu. Pēc šī likuma varētu būt, ka turpmāk algu bibliotekāriem maksās valsts, bet telpu uzturēšanu finansēs pašvaldība. Pašlaik tiek strādāts, lai saglabātu pilsētā abas bibliotēkas.
Tas pats attiecas arī uz Kristīgo pamatskolu. Labi, ka arī šī rajona Padome ir atradusi iespēju finansēt Kristīgo skolu pēc reālajiem uzturēšanas izdevumiem. Nepamatota ir kritika, it kā Kristīgā skola nenodrošinot kvalitatīvu izglītību. Tiem, kuri tā domā, būtu jāzina, ka neviena amatpersona nav tiesīga izlemt, kādā skolā kuram bērnam būtu jāmācās. Tā ir vecāku brīva izvēle. Kristīgās pamatskolas administrācija un vecāki meklē iespēju sarūpēt vajadzīgos līdzekļus, lai izbūvētu vēl trīs klašu telpas un ierīkotu autonomo katlumāju, aicinot atbalstīt arī tautiešus Austrālijā, Kanādā, ASV, kristiešus Norvēģijā un Zviedrijā. Nevar nepieminēt Nikolaju Dzeni, kurš vairākkārt palīdzējis skolai.
Savā amatā tu strādā jau ceturto gadu. Varbūt ir izstrādāts modelis, kas palīdz tikt galā ar sarežģītākiem jautājumiem?
– Nē. Tieši šopavasar esmu jutusi, ka strādāt kļuvis grūtāk. Cilvēkos (ne tikai Bauskā) sakrājusies spriedze, uzbudinājums, kas laužas uz āru, arī negaidīti. Piemērs tam – satraukums par Kalna ielas rekonstrukciju. Esmu pārliecināta, ka šī projekta īstenošana dotu vairāk plusu nekā mīnusu. Tomēr jāatzīst, ka iedzīvotāju aizvainojums un protests nav bez pamata. Šinī gadījumā trūcis pilsētas vadības un iedzīvotāju sadarbības. Mums, domniekiem, jāmācās un jāstrādā tā, lai mūsu pārliecība kļūtu arī par vēlētāju pārliecību.
