Iecavniece Silvija pārstāv to lauku sieviešu kategoriju, kas neatlaidīgi pretojas grūtībām.
Iecavniece Silvija pārstāv to lauku sieviešu kategoriju, kas neatlaidīgi pretojas grūtībām. Viņa visiem spēkiem cenšas nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi saviem pieciem bērniem. Ģimenes vienīgais iztikas avots – zemes gabals. Taču vēstules autore savās likstās nevienu nevaino. Gluži pretēji – viņa izsaka vairākus konstruktīvus priekšlikumus, par kuriem būtu vērts padomāt. Vēstuli publicējam saīsinātu.
«Kad sirds bija pilna, izlasot avīzē par kārtējo dāvinājumu kādai daudzbērnu ģimenei, aizgāju uz pagasta padomi. Laikā no 1990. gada esmu saņēmusi 25 latus gāzes parāda dzēšanai, bet nu jau kuro gadu nesaņemu neko. Maniem diviem bērniem piešķirtas brīvpusdienas, un tas jau arī esot ļoti daudz, bet mani bērni taču nestaigā apkārt ubagodami. Citiem sokas vēl sliktāk. Tagad mana dzīve ir nostabilizējusies. Liktenis tomēr man atveda labu vīru. Man ir piektais bērniņš un jau pirmais mazbērniņš.
40 gados sakrāta liela dzīves pieredze, ar ko labprāt dalītos. Pieder trīs hektāri zemes, «Moskvičs» bez apdrošināšanas un tehniskās apskates un padomju laika rokas kultivators. Traktora pakalpojumus pavasarī mums labi cilvēki sniedz uz parāda. Pēc tam visu vasaru strādājam, parādu atdodami. Rudenī esam tikpat bagāti kā pavasarī. Pagājušajā vasarā bērnus skolai sagatavoju, lasot mellenes. Kā būs šogad – nezinu. Es labprāt ņemtu vēl vairāk zemes, ja būtu tehnika. Būtu priecīga arī par salauztu T-25. Saremontētu. Es izteikšu dažus savus vēlējumus, tikai nezinu, kur ar tiem griezties. Varbūt daudzi citi iedzīvotāji atbalstīs manu priekšlikumu. Es domāju, ka daudziem jaunsaimniekiem atrastos kāds lieks «krāms». Kāpēc mums ir jāgaida, kad kaut ko dāvinās ārzemnieki? Kaut vai to pašu sivēnu vai graudu maisu saimniecības uzsākšanai. Un vēl – es domāju, ka valsts jau galīgi nesabruktu, ja tām labvēlīgajām daudzbērnu ģimenēm, kurām zeme ir galvenais iztikas avots, atļautu privatizēt zemi tikai par sertifikātiem, nemaksājot nekādas citas nodevas par zīmogu un citām juridiskām darbībām. Izlaupa taču daudz vairāk. Arī es nezinu, kā noformēšu savu zemi un māju.
Tad vēl par to jūsu jauko izdomājumu – «Bauskas Dzīves» Draugu kluba karti. Tās atkal tikai baušķenieku privilēģijas. Bet tieši laucinieki ir tie, kuri visvairāk gaida jūsu avīzi, bez autobusiem un telefoniem atrauti no dzīves. Ko man dod tie 10% veterinārajā aptiekā «Fauna», ja man ceļa biļete līdz tai aptiekai maksā vairāk nekā 10%. Man priekšā ir 6. aprīļa avīzīte, kur atkal ir sludinājums par atlaidēm uz kino. Bet kā lai uz to nokļūst lasītājs un Draugu kluba biedrs, piemēram, no Stelpes? Par to der padomāt.
Lauku cilvēkam uz dažādiem dievkalpojumiem, sarīkojumiem un biedrībām nav daudz laika staigāt – tā tie laimes rati brauc garām.»
Ar lielu cieņu pret Jūsu avīzīti Jūsu lasītāja S. PALUHINA Iecavas pagastā
