Pirms ej kādā krogā, apskaties, vai tur nevar dabūt pa degunu. Ja «spīd» dabūt, neviens normāls cilvēks iekšā nebāzīsies.
Pirms ej kādā krogā, apskaties, vai tur nevar dabūt pa degunu. Ja “spīd” dabūt, neviens normāls cilvēks iekšā nebāzīsies. Vienkārša patiesība. Būtu ANO komisijas Irākā atradušas bakterioloģiskos ieročus, “jeņķi” nebāztos, un ej sazini, kā tas beigtos. Uzskatu, tā bija visīstākā izlūkošanas operācija aiz ANO karoga. Būtu mēs gudrāki, mēs arī neokupētu Irāku zem NATO. Laikam mūsu rūgtā pagātne ir kaut kur zudusi, esam aizmirsuši okupāciju.
NATO – kolektīva aizsardzība? Tajā pašā krogā pieci veči sitas. Viens, dabūjis pa degunu, aiziet malā. Neredzu kolektīvu. Spāniju spridzina – karaspēks laukā! Bet varbūt nevajadzēja piekāpties teroristiem, varbūt Spānijai vajadzēja sūtīt vēl vienu bataljonu uz Irāku, jēgerus uz Afganistānu, lai ķemmē kalnus. Citā valstī spridzina, atbilde tāda pati.
Mūsu karavīri Irākā. Tā ir “pakaļa”. Viņi mūs aizstāv? Klausāties muļķībās, ka mūs neviens neuzspridzinās. Palaist garām tik vieglu mērķi? Esam aizmirsuši Vjetnamu, aizmirsuši Afganistānu. Aizmirsāt, kā karavīriem spļāva sejās. Māte lepojas ar dēlu Irākā. Lai tā būtu. Bet kā patīk šāds variants: spridzina, iet bojā cilvēki, karavīram, kurš Irākā aizstāv dzimteni, iet bojā ģimene, arī kādam no mums tuvs cilvēks, māte, meita, dēls. Jūs vēl uzskatīsit, ka mūs aizstāv? Vai karavīrs Irākā nepajautās sev: ko es šeit daru? Vai māte leposies ar dēlu? Vai viņa varēs paskatīties acīs kaimiņienei, kura sprādzienā zaudējusi meitu? Teiksit – fantāzija. Bet ja nu!
Man tomēr šķiet, ka mēs esam uz kalēja laktas, un tur mūs nolika ANO, NATO, Irāka, Afganistāna un arī Spānija. Mēs varam patriotiski kliegt: iesim līdz galam. Kādam galam? Atvedīs desmit līķu, kur ņemsim brīvprātīgos? Kur ņemsim spēku, ko likt pret spēku? Tad arī mums atliks Spānijas variants. Nelien svešā krogā! Kā būt ar zēniem Irākā? Jānotur sava kante. Izvest nevaram, bet pēc šīs misijas atgriešanās turpināt nebūtu jēgas. Zaudēsim! Nebūs Irākai Huseina, viņi bez kulaka tāpat nevarēs, būs vajadzīgs cits Huseins. Vārījās viņi savā sulā un, paldies Dievam, varēja turpināt. Kāpēc vajadzēja nosūtīt mūsu karavīrus karā, kuru sāka bez ANO sankcijas?
Lai Dievs dod, ka mēs varētu izvest savus karavīrus sveikus un veselus. Lai tā notiktu, ir nepieciešams padoms. Papīrs viens, prakse kaut kas cits. Bet varbūt atrast Latvijā kara veterānus no komandējošā sastāva, kas varētu palīdzēt ar padomu? Bet varbūt nolīgt pāris krievu specvienību virsnieku? Samaksāt par viņu kauju pieredzi. Palīdzēs. Irākā sākas Čečenijas variants. Kāda starpība, kas palīdz? Vai tad mēs Irākā nelīdzināmies krievu federāļiem Čečenijā? Aizmirsāt, kā mums tas visu laiku tika pasniegts? Viņu pieredze ielu cīņās, kalnos ir neatsverama, tā, kuras mums galīgi nav. Vai tur komandierim nebūtu vajadzīgs vērtīgs padoms? Vajadzētu uz visu paskatīties ar atvērtām acīm. Galvenais, lai neiznāk, ka paši savām rokām ielaižam terorismu Latvijā.
Šaubos, vai no terorisma mūs nosargās arī NATO iznīcinātāji. Protams, par visu nākas maksāti i naudā, i graudā. Es uzskatu, ka draudus nevajag meklēt Krievijā. Draudus vajadzēja Ulmanim saskatīt 1940. gadā, nevis ļauties, lai mūs potē šodien. Nevajag salīdzināt Krieviju ar PSRS, starp citu, mēs tur arī bijām. Cik reižu krievi pārkāpuši mūsu gaisa telpu? It kā neesmu dzirdējis. Nekas, maksājam, mēs to varam atļauties, mums jau vairs nekam citam naudiņu nevajag. Jebkurš normāls cilvēks saprot, drauds ir viens, kurš nedala – vai krievi, vai spāņi, vai latvieši… Tā vārds ir terorisms. Kāpēc mums savā krodziņā ir par šauru?
