Trim dažādām dāmām ar smieklīgiem atgadījumiem aizsācies Čūskas gada pirmais mēnesis. Vai tas ir 13. gada – velna duča – vai zvaigžņu izkārtojuma iespaidā, vai arī vienkāršas sagadīšanās jeb Mērfija likuma pēc, grūti spriest, taču apkārtējiem tas sarūpējis skanīgu un lipīgu smieklu devu.Sāk kūpētBaušķeniece Inta kādā aukstā janvāra dienā dāvanas meklējumos bija aizklīdusi līdz nelielai pilsētas bodītei, kuru viņai bija ieteikušas paziņas. Ceļā sals viņu bija kārtīgi stindzinājis, tālab, ienākdama veikalā, Inta nedomāja par atbrīvošanos no dūnu jakas kapuces, kuras malu rotāja pūkaina mākslīgās kažokādas apdare, ziemīgajā laikā kalpojot kā siltumdevēja cepures vietā. Acis pārlaidusi piedāvājumam, viņa tuvojās iestiklotajai letei, kurā bija izvietoti dažādi bižutērijas sīkumi.Padziļinātu satura izpēti iztraucēja sviluma smaka, kas pēkšņi bija iecirtusies Intas nāsīs. Viņa nekavējoties brīdināja pārdevējas, teikdama: meitenes, jums šeit kaut kas deg! «Mums nekas nedeg, jums, cienītā, deg,» smieklus un nelielu uztraukumu valdīdama, iespurdzās viena. Intai situācija tik komiska nelikās, taču acumirklī nebija saprotams, kas ir degšanas avots. Tikmēr otra pārdevēja bija piesteigusies ar pelēkbaltu trauku dvieli un, nemitīgi vicinādama Intai gar seju, mēģināja likvidēt radušos ugunsgrēku virs dāmas galvas.Kāds cits pircējs ieteica: «Varbūt labāk jālec ar galvu sniegā vai jāsauc ugunsdzēsēji?» Nevajadzēja ne vienu, ne otru, un beidzot ziņkārīgā pircēja bija sapratusi, kas pie vainas. Degošas sveces, izvietotas gaumīgā kompozīcijā uz dekoratīva šķīvja pie tās pašas letes, kuras saturu tik uzmanīgi bija pētījusi Inta, nemanot bija skārušas jakas pūkaino kapuci.Sajauc zābakusJanai katrs teātra apmeklējums ir svētki, jo bieži kultūras pasākumus nesanāk baudīt. Jaungadā zem eglītes salatēvs bija atstājis aploksni ar divām biļetēm uz teātra izrādi janvārī. Notikums visai satraucošs – jādomā, ko vilkt mugurā, kādu frizūru sarūpēt, kas zina, varbūt sen neredzētus draugus, paziņas vai radus nāksies satikt starpbrīdī. Vīrs tik ūsās pasmīnējis par Janas dīvaino uzvešanos un norādījis, ka viņa gatavojoties kā pieņemšanai prezidenta pilī.Kad tā stunda bija situsi un madāma gana sapucējusies, abi ar vīru sēdušies ģimenes autiņā un devušies baudīt mākslu. Izrādes pirmais cēliens abiem paticis, starpbrīdi nodomājuši pavadīt, pastaigājoties gaitenī. Apsveicinādamās un pārmijusi dažus vārdus ar paziņām, Jana novērsās un meklēja kādu intereses avotu. Viņas skatiens apstājās pie neredzēti dīvaina spoguļa atspulga. Tur Janas acu priekšā rēgojās divi zābaki, katrs citādāks. Viņa vēl pie sevis pasmējās, kurš gan tik spocīgi varējis saģērbties – viens zābaks uz papēža, otrs – uz platformas.Sievišķajā ziņkārē viņa mēģināja noskaidrot apavu īpašnieci. Bietes sarkanums pārņēmis dāmas seju, kad sapratusi, ka dīvainā būtne ir viņa pati. Zābaku augšdaļa bija identiska, taču atšķiras zoles. Mājas priekšnamā valdīja krēsla, un viņa nebija pamanījusi, ka ir uzvilkusi dažādus apavus. Janas vīrs, allaž pacietīgs kungs, nu jautājis: «Dārgā sieva, ko nu darīsi? Vai no izrādes dosies pirmā mājās, vai sēdēsi zālē, kamēr visi aizies?» Zobus sakodusi, Jana atteikusi, lai nu liekas mierā, bet jauki būtu, ja tomēr uzkavētos lielās burzmas astes galā.Izplīst rāvējsStjuartes darbs nozīmē lielisku izskatu, laipnu izturēšanos un vienmēr apburošu smaidu. Tieši ar pēdējo Tīnai bija jāaizlāpa caurums, kas pēkšņi bija radies viņas formastērpa bikšu priekšā.Stumjot smagos ratiņus, kas piepildīti ar precēm pasažieriem, Tīna spēra soli un izdzirdēja plīstoša auduma skaņu. Palūkojoties uz savām biksēm, viņa ieraudzīja izplīsušu rāvējslēdzēju. Aizsegdama ar ratiņiem neveiklo situāciju un platā smaidā informējot pasažierus, ka pēc brīža atgriezīsies ar jauniem piedāvājumiem, Tīna mēroja ceļu pie kolēģēm.Maiņas apģērba nav bijis, taču risinājums rasts ar garo žaketi, kas ļāva nosegt vājo vietu formastērpā. Kolēģes secinājušas, ka Tīnai paveicies – bijis arī tā, ka bikses vai svārki pēkšņi izplīst pa vīlēm.
