Tie ir vārdi, kurus mēs lietojam komunicējoties. Taču šķiet – kādreizīt šādu frāzi esam piemirsuši. Citi varbūt teiks, ka ar «savu paldies» varu iet «bekot».
Tie ir vārdi, kurus mēs lietojam komunicējoties. Taču šķiet – kādreizīt šādu frāzi esam piemirsuši. Citi varbūt teiks, ka ar “savu paldies” varu iet “bekot”. Taču padomājiet, kā tāds izsaukuma vārds spētu atraisīt biklo, sasildīt nosalušo (domāju par tiem ļaudīm, kam nav, kur iet, kam ir iespēja pieglausties tikai stingām mūra sienām vai drupeniem tilta pāļiem), iepriecināt noskumušo un varbūt pat atveseļot smagi slimo.
Vai nebūtu pēdējais laiks teikt biežāku “paldies” saviem mīļajiem? Nereti tas ir šķitums, ka par mūsu attiecību pakāpienu viņiem viss ir skaidrs. Varbūt viens lieks “paldies” spētu atkal apvienot izirušu pārīti, kura strīda pamats ir klusēšana, neizrunāšanās, kopīgu problēmu nerisināšana. Iespējams, šis “paldies” ļautu kādam sirmam vectētiņam priekā palēkties (kaut gan dziļi sirsniņā tas vēlētos ne to vien). Un kā būtu ar kādu aklo, klibo? Vai mums nebūtu pienākums viņus iedrošināt kārtējai gājēju pārejas šķērsošanai, jo bieži neaizdomājamies, cik daudz mums dots: ausis, mute, rokas, kājas (tikai nevajadzētu aizmirst tiem atbilstīgu pielietojumu), lai paveiktu lielas lietas, lai radītu ko jaunu, pārsteidzošu.
Neskoposimies ar laba vēlējumiem un pateikšanos arī janvāra pirmajās dienās, lai Žurkas gadā pasaule kļūtu šķīstāka, drošāka, nesavtīgāka. Pateiksimies saviem mīļajiem: “Paldies, Dievs; vīriņ, mazās knīpas, mamm; paldies, draugi, kaimiņi un radi; Rutastant un Jāņonkoli; dakteri un skolotāji; sētnieki un mērnieki; “Bauskas Dzīves” redakcijas darbinieki; veikalnieki, uzņēmēji! Paldies tev, garāmgājēj, labais!”
G. ESĪTE
Īslīces pagastā
