Spānijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Eiropas Savienības lietās RAMONS de MIGELS bija Latvijā 17 dienu pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā.
Spānijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Eiropas Savienības lietās RAMONS de MIGELS bija Latvijā 17 dienu pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Spānija ES dalībvalsts ir jau 17 gadu un uzskata to par veiksmi.
Kāpēc jūsu valsts izvēlējās būt kopā ar tagadējo Eiropas Savienību tikai 1986. gadā? Cik daudz cilvēku atbalstīja Spānijas iestāšanos ES?
– Spānijā līdz pat 1975. gadam valdīja ģenerāļa Franko režīms. Tam sekoja pārejas posms uz demokrātiju, kas turpinājās līdz 1979. gadam. Jau 1978. gadā bijām gatavi iestāties Eiropas Kopienā, kā tolaik sauca ES. Taču iestāšanās sarunas turpinājās astoņus gadus un bija daudz sarežģītākas nekā jums tagad. Tikai 1985. gada 12. jūnijā Spānija varēja parakstīt iestāšanās līgumu. Kopš 1986. gada 1. janvāra Spānija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Spānijā pirmsiestāšanās referenduma nebija. Līgumu ratificēja parlaments ar balsu vairākumu.
Līdzdalībai Eiropas Kopienā piekrita gandrīz 100 procentu valsts iedzīvotāju. Šādai izvēlei bija dziļa politiska motivācija, bet ekonomiskie nosacījumi nespēlēja gandrīz nekādu lomu. Mēs, spāņi, cerējām, ka noenkurošanās Eiropas Kopienā valsti pasargās no tādiem politiskiem piedzīvojumiem, kādus mums nācās pārdzīvot gandrīz 40 gadu ilgušas diktatūras, bet pirms tam pilsoņu kara laikā. Nebija nekādu iemeslu baidīties no demokrātijas, jo pārejas posms bija ļoti veiksmīgs.
Mums šķita, ka pēc iestāšanās Eiropas Kopienā Spāniju sagaida ekonomikas augšupeja. Vēl mēs domājām par viedokļu daudzveidības, cilvēktiesību un likumu ievērošanu. To vēlējās visa sabiedrība. Tajā brīdī mēs nerunājām, ka pieaugs cenas, ka lielas un sāpīgas pārmaiņas skars saimniecisko sistēmu, jo būs jāmaina līdzšinējā rūpniecības, bet jo īpaši lauksaimnieciskās ražošanas struktūra. Neslēpšu, ka drīz pēc iestāšanās kopienā sabruka ilūzijas. Taču tagad atkal lielākā daļa valsts iedzīvotāju redz, ka mūsu izvēle stāties ES bija veiksmīga.
Cik ilgs laiks pagāja, līdz jūs sapratāt, ka dzīves līmenis Spānijā tiešām iet uz augšu? Vai spāņi ātri un bez grūtībām, piemēram, iemācījās rakstīt projektus, lai saņemtu ES fondu naudu?
– Ne tikai ierindas pilsoņi, bet arī politiķi nebija paredzējuši, ka dzīve uzreiz pēc iestāšanās ES nebūs tik vienkārša, kā šķita sākumā, lai gan mēs zinājām, ka neesam tik pārtikuši kā mūsu kaimiņi, mūsu konkurētspēja nav tik liela kā viņiem un ka mūsu lauksaimniecības sektors ir pārāk liels. Tolaik mums bija 15 procentu lauksaimniecībā nodarbināto. Taču mēs bijām gatavi tam, ka sabiedrībai būs jāpārveidojas, lai panāktu tās tautas, kas dzīvoja lielākā labklājībā.
Mēs pazaudējām vienu miljonu darba vietu, no tām 700 tūkstoš lauksaimniecībā. Pirms iestāšanās ES valstī bija astoņi procenti bezdarbnieku, bet tūlīt pēc iestāšanās – apmēram 20 procentu. Tika slēgtas lielās metālapstrādes rūpnīcas. Bankrotēja arī citu nozaru uzņēmumi, lai gan jau iepriekš bija skaidrs, ka šīm ražotnēm nav nākotnes. Izputēja daudzas fermas.
Tagad pēc pārmaiņām mums ir konkurētspējīga lauksaimniecība, kurā pašlaik strādā seši procenti valsts iedzīvotāju. Mūsu zemnieki ir otrie lielākie naudas saņēmēji no ES fondiem uzreiz pēc Francijas fermeriem, taču mēs šajā nozarē esam apsteiguši Vāciju un Itāliju un ļoti sekmīgi konkurējam pasaules augļu un dārzeņu, olīveļļas un vīna tirgū. Lauku rajoni, kas Eiropā skaitījās visnabadzīgākie, tagad ir pārticības etalons.
Tas pats ražošanā. Pēc reformām mūsu rūpniecība ir kļuvusi daudz produktīvāka un konkurētspējīgāka un var piedāvāt vairāk darba vietu nekā pirms reformām. Paplašinājusies ir arī apkalpojošā joma. Rezultātā Spānijas iedzīvotāju gada ienākumi, kas 80. gados bija 67 procenti no vidējiem ES iedzīvotāja ienākumiem, 17 gados ir pārvērtušies par 87 procentiem un, domājams, 2006. gadā jau būs 90 procenti. Turklāt mūsu ekonomiskais potenciāls pēdējos septiņos gados pieaug vismaz par trim procentiem ik gadu, lai gan mēs zinām, ka Francijā, Vācijā un vēl šur tur tas pēdējā laikā stāv uz vietas. Mēs esam arī Eiropas monetārās savienības valsts, turklāt bez budžeta deficīta, lai gan, piemēram, Vācijai vai Itālijai tāds ir. Pēc reformām rūpniecība, lauksaimniecība, zivrūpniecība un citas nozares ir pārveidotas, valsts ekonomika nostiprinās un mēs tuvojamies bagātajiem kaimiņiem.
Droši varu apgalvot, ka Spānijas līdzdalība ES ir stāsts par labiem panākumiem. Taču, pirmkārt, tas notika tikai tāpēc, ka mēs bijām gatavi nest upurus un, es teiktu, sāpīgi maksāt par savām nākotnes izredzēm. Otrkārt, tas bija tāpēc, ka visas mūsu lielās politiskās partijas neatkarīgi no tā, kura bija pie varas, prata vienoties šo mērķu sasniegšanai un piekrita kopējai Eiropas politikai, bet politiķi prata izskaidrot tautai, ko un kāpēc viņi dara. Treškārt, mūsu nacionālā birokrātija ir apguvusi tos pašus pārvaldes instrumentus, kādi ir pieņemti citur Eiropā, un māk veiksmīgi izmantot tās iespējas, ko piedāvā ES reģionālās, lauksaimniecības attīstības vai sociālie fondi, veiksmīgi iesaistoties projektos, ko tie piedāvā. Tā arī ir mūsu panākumu atslēga.
Tātad spāņi ir apmierināti, ka viņi ir ES pilsoņi, un neprotestē, ja vietējie ierēdņi piedāvā kaut ko nepatīkamu, aizbildinoties, ka to prasa vai rekomendē Brisele.
– Pats galvenais, kas cilvēkus saista ES, ir izjūta, ka mēs esam atgriezušies pasaulē, no kuras daudzus gadus bijām šķirti. Mēs redzam, ka pie mums nāk investīcijas un ka pamazām tuvojamies ES labklājībai. Turklāt, izmantojot visas tās priekšrocības, ko piedāvā ES, Spānija ir un paliek neatkarīga valsts. Neviens mums neuzspiež nekādus nevēlamus nosacījumus, bet tajā pašā laikā saprotam, ka esam kļuvuši spēcīgāki nekā jebkad. Pēc iestāšanās ES mēs izbaudām, ko nozīmē kopīga naudas sistēma, brīva preču un kapitāla plūsma, iespējas brīvi ceļot. Katram skaidrs, ka tas ir tikai ieguvums. Protams, par visu ir jāmaksā, taču par šiem izdevumiem ir garantēts gandarījums, jo dzīve kļūst labāka. Tā nekad nebūtu, ja mēs atrastos ārpus ES. Par to neviens nešaubās, jo nav tādu lietu ES, kas Spānijai nenestu labumu.
Reizēm gan televīzijā redzam, ka franču zemnieki uz ceļiem, sacīsim, ne visai laipni sagaida spāņu zemniekus, kas savu produkciju ved uz Franciju.
– Ilgus gadus Francijas dienvidu provinču fermeri ļoti pretojās Spānijas lauksaimniecības produktu, piemēram, tomātu un zemeņu, ievešanai savā valstī. Taču tas ir pret ES noteikumiem – ar barikādēm un citādi traucē brīvu preču plūsmu. Par to mums bija iespēja diskutēt Briselē un Francijas puse mums atlīdzināja nodarītos postījumus, piemēram, par aizdedzinātām kravas mašīnām un tamlīdzīgi.
Tagad nekas tāds vairs nenotiek un Spānijas lauksaimniecības produkcijas eksports ir ne tikai palielinājies, bet arī kļuvis daudzveidīgāks. Bija vajadzīgs laiks, lai franči, kas bija daudz bagātāki par mums, saprastu, ka mēs tagad esam lielākie pārtikas produktu eksportētāji ES. Arī Spānijas ziemeļu provinces Katalonija un Aragona jau ir daudz bagātākas par Francijas dienvidu provincēm, jo esam ļoti spēcīgi attīstījušies. Bet tas notika, vienīgi saņemot ES palīdzību.
Kura paaudze Spānijā ir visvairāk ieguvusi 17 gados, kopš esat ES dalībvalsts?
– Neapšaubāmi visvairāk ir ieguvusi jaunā paaudze, kam ES jau ir ikdiena. Studenti brīvi ceļo pa Eiropu un var mācīties jebkurā ES valsts universitātē. Arī vecākā paaudze nav palikusi zaudētājos, jo ES taču nav tikai starptautisks tirgus. Tas ir arī noteikts dzīves standarts un sociālās garantijas. Turklāt mēs taču tuvojamies bagātāko Eiropas valstu līmenim.
Vidējās paaudzes inženieri, tāpat kā strādnieki, ir piedzīvojuši lielas pārmaiņas, jo tieši viņi bija tie, kas strādāja fabrikās, kuras pārveidoja vai likvidēja, vai fermās, kas nenesa peļņu un bankrotēja. Viņiem ir rūgta dzīves pieredze, taču vairākums ir atraduši savu vietu, jo valsts ekonomika ir uzplaukusi, nesot labumu visām paaudzēm.
Vēl 70. gadu vidū spāņi paši brauca uz Vāciju, Itāliju, Holandi, Franciju un citurieni, kur dzīve viņiem šķita daudz labāka. Tagad daudzi no viņiem atgriežas Spānijā.
Ko jūs pirms izvēles teiktu mūsu cilvēkiem uz ielas vai tirgū, ja nebūtu valsts ierēdnis, bet ES ierindas pilsonis?
– Es nevaru dot padomu, ko tieši katram darīt, bet mēs visu laiku runājam tikai par iespēju, kas Latvijai ir dota, – būt ES. Taču patiesībā runa ir par laulībām. Tā vairs nav tikai vienpusēja jūsu vēlēšanās. Mēs taču esam ar jums vairākus gadus rīkojuši sarunas, līdz atzinuši, ka esat līdzvērtīgi partneri. Protams, jūs paši labāk zināt, kas jums der, kas neder. Mēs Spānijā, kas atrodas pietiekami tālu no jums, Eiropas dienvidos, to nezinām. Bet ir lietas, kas mums ir tikpat svarīgas, cik jums. Tāpēc mēs būtu apbēdināti, ja jūs negribētu iet kopā ar mums, lai gan tā ir jūsu brīva griba. Mēs noteikti nebūsim zaudētāji, ja Latvija pievienosies ES, bet ieguvēji būsit arī jūs.
***
Uzziņai
Informāciju par Eiropas Savienību var iegūt:
zvanot uz EiroInfo tālruni 7211111,
vadības grupas «Latvija Eiropā» mājaslapā ,
ES informācijas centra mājaslapā ,
Eiropas integrācijas biroja mājaslapā ,
bibliotēkā Rīgā, Basteja bulv. 14, 4. st., kā arī visās pasta nodaļās ārpus Rīgas,
Bauskas ESIP – Bauskas Centrālā bibliotēka, Kalna iela 18, Bauska, LV-3901, Irēna Vadapāla, tel. 3922654, fakss 3922654, epasts: .
Publikācija veidota sadarbībā ar vadības grupu «Latvija Eiropā», laukumu apmaksā vadības grupa
