Cukurbiešu piegāde pārstrādes uzņēmumiem vēl turpinās, un tas nav nekas pārsteidzošs.
Cukurbiešu piegāde pārstrādes uzņēmumiem vēl turpinās, un tas nav nekas pārsteidzošs. Jau slēdzot līgumus ar audzētājiem, bija paredzēti tik vēlīni termiņi. Taču darbu sarežģī pārlieku agrais un stiprais sals.
«Bauskas Dzīve» uz sarunu aicināja SIA «Latvijas cukurs» ģenerāldirektori Emeritu Buķeli, lai gūtu plašāku ieskatu šīgada cukurbiešu vākšanas un pārstrādes procesā.
– Zemnieki ir nobažījušies, vai no viņiem pieņems visas izaudzētās saknes.
– Esmu pabijusi visās trijās Latvijas cukurfabrikās un varu sacīt, ka tās pieņems šī gada ražu. Bēdīgākais gan ir tas, ka tomēr tik daudz lauku paliks nenovākti. Jelgavas fabrikas zonā – ap 600 hektāru, Liepājas zonā – ap 400, Jēkabpils – ap 300 hektāru. Tehnikas resursi bija pietiekami, taču pārlieku mitrais rudens un agrais sals izjauca zemnieku plānus.
– Cik daudz cukura šajā sezonā saražos mūsu valsts pārstrādes uzņēmumi?
– Pēc aptuveniem aprēķiniem tās varētu būt sešdesmit septiņi tūkstoši tonnas. Ja rēķinām, ka Latvijas saldumu ražotāji ieved vairāk nekā divdesmit tūkstoš tonnu, tad pavisam nedaudz trūkst, lai valsts sevi pilnībā nodrošinātu ar cukuru.
– Tie ir teorētiskie aprēķini, taču saldumu ražošanas fabrikas vietējo cukuru neizmanto, jo tas esot pārāk dārgs un tādējādi celtos produkcijas cenas.
– Diskusijas starp Latvijas cukura ražotājiem un saldumu nozares vadošo personālu ilgst jau vairākus gadus, bet katrs paliek savās pozīcijās. Esmu uzaicināta tikties ar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisijas locekļiem, lai sniegtu vispusīgu informāciju. Bez likumdevēja iejaukšanās nebūs iespējams panākt vietējā cukura ražotājiem labvēlīgus nosacījumus.
– Kas ir pats svarīgākais cukura tirgus sakārtošanā?
– Viens no variantiem ir cukura akcīzes nodoklis. Saldvielas cenu vajadzētu paaugstināt par vienu līdz diviem santīmiem. No tā uzkrātos nauda, ko saldumu ražošanas firmas varētu izmantot apgrozāmajiem līdzekļiem. Tādā veidā būtu iespējams izsekot cukura apritei, jo, nenoliedzami, Latvijā nokļūst daudz kontrabandas preču. Arī periodā, kad mainījās valdība, tas īpaši jūtams, jo ievērojami samazinājusies vietējā cukura realizācija.
– Ne tikai zemniekiem, bet valstij kopumā ir svarīgi noturēt cukurbiešu ražošanas apjomu, jo Eiropas Savienība taču rēķināsies ar konkrētajiem skaitļiem.
– Pagājušajā nedēļā «Lauku Avīzē» bija lasāms Eiropas Savienībai adresēts ziņojums par Latvijas lauksaimniecību. Bijām sašutuši, ka cukurbiešu audzēšanas apjomi tajā norādīti pavisam aplami, izmantoti vairākus gadus veci dati. Ceru, ka izdosies šo dezinformāciju labot.
– Ja reiz esam pieminējušas Eiropas mērogus, tad droši vien šiem standartiem būs jāpieskaņojas arī cukurbiešu audzētājiem. Jādomā, vispirms tā varētu būt kvotu sistēma.
– Ņemot vērā šī gada praksi, kad tika sasniegts cukurbiešu bioloģiskās ražas rekords – izaudzēts septiņi simti tūkstoš tonnu, jāsāk rēķināties ar kvotēšanu. Eiropā ir triju veidu kvotas – A, B un C. Jau šajā sezonā daļēji šis modelis īstenojas pie mums. Par tonnu cukurbiešu, kas piegādāta pēc līgumā noslēgtā apjoma, maksā 20,50 latu, par to, kas virs plāna – 15 – 16 latu. Tas būtu atbilstoši A un B kvotai. Pārējais daudzums veido C kvotu, par kuru samaksa ir niecīga un tādējādi arī cukura cena ievērojami zemāka. Starp citu, Latvijas saldumu ražotāji ārzemēs iepērk šo lēto cukuru.
– Naudas lietas visiem ir svarīgas, arī zemniekiem. Spriežot pēc cukura realizācijas, norēķini var kavēties.
– Vispirms audzētājiem no piegādātās ražas atrēķina to summu, par kuru uz kredīta saņemta sēkla, minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi. Tas ir aptuveni 50 procentu no nopelnītā. Pārējā samaksa atkarīga no cukura realizācijas gaitas, tātad ir maziepriecinoša.
