Viņš atstājis vērtīgus darbus un iestājies latviešu mākslā kā nākamais lielmeistars – nepārspējami smalks kolorists; iesākumā studijas pēc dabas, vēlāk pārgāja uz figūrām, tad uz portrejām, arvienu ronot stingrāku risinājumu un formu.
«Viņš atstājis vērtīgus darbus un iestājies latviešu mākslā kā nākamais lielmeistars – nepārspējami smalks kolorists; iesākumā studijas pēc dabas, vēlāk pārgāja uz figūrām, tad uz portrejām, arvienu ronot stingrāku risinājumu un formu. Viņa pēdējais darbs – līgavas portrets, kas diemžēl pazudis, pārsteidza mani ar sevišķi bagātu krāsu klāstu, pakļaujot to portretējamās personas izcelšanai gleznā. Man līdz šim šis darbs stāv acu priekšā – paraugs kā jāglezno…»
Tā par savu pirms pusgadsimta mirušo draugu un studiju līdzgaitnieku Aleksandru Romanu rakstīja gleznotājs J. R. Tilbergs.
Saimnieka dēls studē Pēterburgā
Aleksandram Romanam šogad janvārī aprit 125 gadu jubileja. Viņš dzimis Iecavas pagas- ta «Dāzēnu» saimnieka ģimenē 1878. gada 14. janvārī. Ģimenes materiālās iespējas ļāva Aleksandram iegūt labu izglītību. Pabeidzis Jelgavas ģimnāziju, A. Romans iestājās prestižajā Pēterburgas mākslas akadēmijā. Iestājpārbaudījumi talantīgajam jauneklim nesagādāja lielas grūtības, jo viņam zīmēšanu Jelgavā bija mācījis pazīstamais vācbaltu gleznotājs J. Dērings, kurš arī novērtējis Aleksandra spējas un ieteicis mācīties tālāk.
Studiju laikā A. Romans iesaistījās latviešu mākslinieku kopas «Rūķis» darbībā. Pēterburgā notika «Rūķa» saviesīgas sanāksmes, kurās viesojās gan studējoši topošie mākslinieki, gan latviešu rakstnieki un sabiedriskie darbinieki. Notika kopīga modeļu zīmēšana, citreiz rīkoja savu darbu skates. Kādā «Rūķa» vakarā A. Romans un J. R. Tilbergs sarīkojuši leļļu teātra izrādi, kurā kariķēts Vilhelms Purvītis, jo viņš tolaik simpatizējis vāciešiem. Šīs kopas idejiskā ievirze bijusi – izkopt un attīstīt latviskumu mākslā. Tā bija nacionālo romantiķu paaudze, kuri dzimuši ap 1880. gadu. Viņi kādreiz tiek dēvēti par pirmajiem latviešu bohēmistiem.
Mākslas vēsturnieks J. Siliņš rakstījis: «..iekšējais satraukums, dzīves nedienas sekmēja mūsu pirmās bohēmas parādīšanos. Tie bija gleznotāji, rakstnieki, mūziķi, aktieri, kas izveidoja savu vidi, lai varētu atelpot no apkārtējās dzīves šaurības. Tas bija protests pret dzīves varām, kas grib kalpināt māksliniekus – lai tie būtu pilsoniskie vai sociālistiskie žņaugi – pamodies individuālisms, cīņa par mākslinieka radīšanas brīvību, modernisma un dekadences centieni.»
Bohēmisti apmetas Bauskā
Vasarās šie bohēmisti darbojās ārpus Pēterburgas un Rīgas, 1903. gada vasarā topošie gleznotāji A. Romans, J. R. Tilbergs, K. Jurjāns, V. Zeltiņš un inženierzinātņu students A. Razums dzīvoja un strādāja Bauskā. Viņi bija apmetušies Ilziņa mājā, zīmējuši un pārtikuši dažbrīd no Ilziņu vai Razuma radinieku cienasta. Toreizējos notikumus Bauskā stāstā «Leģenda par Voldemāru Zeltiņu» aprakstījis cits toreizējais bohēmists – Jānis Jaunsudrabiņš. Domājams, ka tolaik tapusi J. R. Tilberga glezna «Tirgus skats Bauskā».
Ilustrē grāmatas un žurnālus
1904. gadā A. Romans ar diplomdarbu «Iesvētīšanas diena Kurzemē» pabeidza Mākslas akadēmiju. Šajā gleznā saulaina apgaismojuma niansētā mirdzumā un svētdienas pacilātībā izceļas iesvētāmās jaunavas, kas baltos tērpos dodas uz dievnama durvīm. Domājams, ka tā ir Iecavas baznīca.
Līdz 1910. gadam mūsu novadnieks strādāja Pēterburgā par zīmēšanas skolotāju, piepelnījās ar grafiskiem sīkdarbiem un ilustrācijām. Viņš ir zīmējis Krievijas valstspapīru spiestuvē izdoto Gogoļa stāstu ilustrācijas, kopā ar R. Zarriņu, J. R. Tilbergu un A. Puricu izdevis pirmo latviešu satīrisko žurnālu «Svari» (1906. – 1907. g.). Revolūcijas notikumu iespaidā tapušas daudzas sociāli asas karikatūras un šarži. 1910. gadā A. Romans pārcēlies uz Jelgavu, kur strādājis par zīmēšanas skolotāju J. Priedes pirmās šķiras sieviešu skolā. Tur viņš ierīkojis savu zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu.
A. Romans bijis kluss un laipnas dabas, interesējies arī par literatūru un mūziku, spēlējis flautu. Viņam patikuši dzīvnieki, darbnīcā dzīvojis pieradināts stārķis, ezis un vēl daži kustonīši. Pēdējais lielais darbs bijusi altārglezna «Kristus parādās Madaļai» K. Pēkšēna celtajai Nikolaja baznīcai Jelgavā. Rosīgo darbību pārtrauca mugurkaula smadzeņu iekaisuma izraisīta nāve. A. Romans no šīs saules šķīrās 33 gadu vecumā 1911. gada 26. jūnijā. Viņa kapavieta atrodas Iecavas baznīcas kapsētā.
Romantisks Zemgales tēlojums
Latviešu mākslas veicināšanas biedrība tā paša gada decembrī Rīgā rīkoja A. Romana gleznu, studiju, zīmējumu un litogrāfiju izstādi, kurā bija aplūkojami 176 darbi. Vēlāk šo ekspozīciju demonstrēja Jelgavā un Liepājā. Mūsdienās viņa darbi atrodas Latvijas Valsts mākslas muzejā, Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā un citviet.
A. Romana ainavas, portreti un klusās dabas tapušas reālisma un impresionisma manierē, ietverot arī savu mākslinieciskās izteiksmes formu. J. Siliņš vērtējis: «Savu īpato pasauli viņš atrod Zemgales līdzenumu tēlojumos mēnesnīcās un pieguļās, kur sidraboti zaļā krēslainībā iegrimst zirgu stāvi, pļava ar upīti un viļņoto līniju iekļautā bērzu birzs. Romantiskajai izjūtai te piemīt kāds sapņains gurdenums.» A. Romans īsajā mūžā ir atstājis neizdzēšamu lappusi latviešu mākslas vēsturē.
