Ziemas olimpiskās spēles, kuru noslēguma ceremoniju 26. februārī Itālijas pilsētā Turīnā ar priekšnesumu «Vējā» kuplināja arī Latvijas gaisa akrobāti no «Aerodium», sabiedrībā joprojām raisa rezonansi.
Ziemas olimpiskās spēles, kuru noslēguma ceremoniju 26. februārī Itālijas pilsētā Turīnā ar priekšnesumu “Vējā” kuplināja arī Latvijas gaisa akrobāti no “Aerodium”, sabiedrībā joprojām raisa rezonansi.
Sporta speciālistiem ir savi spriedumi un secinājumi, līdzjutējiem – savi. Kā baušķenieki jutās Turīnā?
Stiprāks ir futbols
Saskaņā ar “Bauskas Dzīves” rīcībā esošo informāciju, mūspuses fanus visvairāk interesējis hokejs. Dažas grupiņas neatkarīgi cita no citas, kā arī vairākas privātpersonas devušās uz Olimpiskajām spēlēm. Normans Ievenieks sacīja: “Bija vēlēšanās būt Olimpiādē. Itālija ir labi aizsniedzama, tādēļ devāmies turp. Manā redzējumā ir divas puses – sportiskā un sadzīviskā. Par hokeju ir runāts ļoti daudz, un diezin vai ko jaunu pateikšu. Par olimpisko noskaņojumu. Šķita, lielai daļai iedzīvotāju par spēlēm nebija intereses. Turīnā vaicājām, kā nokļūt līdz hokeja hallei, un daudzi to nezināja. Angļu valodā ar itāliešiem bija sarežģīti saprasties. Izskatījās, ka itāliešu uzmanības lokā, kā jau futbola zemei, vairāk bija šis sporta veids.
Mēs bijām apmetušies vairāk nekā simt kilometru attālumā no Turīnas. Līdz pilsētai nokļūt bija sarežģīti, satiksmi apgrūtināja ceļa remonts.”
Brauc un mitinās busiņā
Baušķenieks Jānis Dzenis spēlē hokeju Zemgales amatieru līgā, divas reizes bijis fanu vidū pasaules čempionātos, kas risinājušies Oslo un Ķelnē. Tagad viņš piepildījis senu sapni – bijis klāt Olimpiskajā hokeja turnīrā.
Jānis stāsta: “Aprunājoties ar citiem baušķeniekiem, pārliecinājos, ka mēs bijām izvēlējušies izdevīgāko variantu – braucām ar savu busiņu un tajā arī mitinājāmies. Tas izmaksāja daudz lētāk nekā uzturēšanās viesnīcās. Priecājāmies par skaistajām kalnu ainavām, braucot cauri Austrijai un Šveicei.
Albumā man tagad glabājas foto, kur fonā ir olimpiskā uguns. Tās tuvumā fotografējās daudzi, īpaši japāņi. Šī olimpiskā simbola veidols bija interesants. Uguni varēja saskatīt no liela attāluma. Turīnā bija redzami daudzi brīvprātīgie, viņu vidū sastapām meiteni no Baltkrievijas, ar kuru sarunājāmies krievu valodā.
Man īpaši gribējās redzēt Latvijas spēli ar Ameriku. Vēlāk izrādījās, ka tā sniedza visvairāk pozitīvu emociju. Ar vēsu prātu tomēr jāsecina, ka Latvijas valstsvienība ieņēma tai atbilstīgu vietu. Nevaram izturēt sīvo konkurenci ar hokeja lielvalstīm. Komandā ļoti trūka Sergeja Žoltoka. Olimpiskajā turnīrā Latvijas izlasei nebija arī izteikta līdera, kas vilktu visus līdzi. Jācer, ka pasaules čempionātā Rīgā veiksies labāk.”
Kalnu saulē mirdz sniegs
Bauskas uzņēmēju Lapinsku ģimene vēroja biatlona sacensības. Jozs Lapinsks priecādamies atceras: “Laiks bija lielisks, sacensības labi organizētas. Izmantojot tūrisma firmas “Impro” pakalpojumus, mūsu grupa ātri nokļuva līdz slēpošanas stadionam. Tribīnēs līdzjutēju bija ļoti daudz, visiem pat nepietika vietas. Daudzo valstu pārstāvji bija atpazīstami pēc simbolikas un izteiksmīgi dzīvoja līdzi sportistiem. Mūsu grupa atradās B tribīnē, no kuras labi saskatījām šautuvi un arī finišu. Olimpiskie mērogi ir ļoti iespaidīgi.
Mums gan neizdevās redzēt biatlonista Ilmāra Briča veiksmīgāko finišu. Pārliecinājāmies, cik meistarīgi slēpo pasaules labākie sportisti. Tas tomēr ir kaut kas vienreizējs.
Mūsu grupai trīs dienas bija iespēja slēpot, pirmo reizi braucu ar kalnu slēpēm. Man tas bija jauns piedzīvojums. Mājās atgriezos nosauļojies un pozitīvi uzlādējies. Jāatklāj, ka par šo braucienu, ko bez maksas piedāvāja mūsu sadarbības partneri, vajadzēja izšķirties vienas nakts laikā. Teicām “jā”. Priecājos, ka tā izdarījām.
Pārsteidza, ka olimpisko suvenīru bija ļoti maz.
