Ceraukstietim GUNĀRAM ZOMEROVSKIM vakar, 21. decembrī, bija 75. dzimšanas diena.
Ceraukstietim GUNĀRAM ZOMEROVSKIM vakar, 21. decembrī, bija 75. dzimšanas diena.
Savas jubilejas nedēļu Gunārs sāka kopā ar folkloras kopu “Trejupe”, dodoties ķekatu gājienā pa Bausku. Otrdien viņš saņēma laba vēlējumus dzimšanas dienā no Ceraukstes pensionāru ansambļa “Sendienas” dalībniekiem. Sveicienus viņam sūta arī organizācijas “Daugavas vanagi” Ceraukstes grupas ansamblis “Vecie zēni”. Tās dalībnieks Paulis Vīgants Gunāru sauc par gaišu cilvēku, piemin viņa izpalīdzību un sabiedriskumu.
Gunārs dzīvoja Saldū un Rīgā. Pie brāļa Edgara ģimenes uz Bauskas pusi pārcēlās 90. gadu sākumā. Nomirusi sieviņa, un viens viņš nav gribējis dzīvot, tāpēc dzīvokli atstājis meitas Agras ģimenei. Tagad uz dzimto Saldu viņš aizbrauc tikai kapu svētkos pieminēt vecākus.
Saldū iznāk braukt garām dzelzceļam, un šī vieta raisa atmiņas. “Tas bija drausmīgais 1949. gada pavasaris. Strādāju dzelzceļa stacijā, man bija jāpārbauda vagonu tehniskais stāvoklis. Redzēju, ka 25. martā tanti ar ģimeni atveda un iesēdināja kādā no vagoniem. Izlīdu vagonam pa apakšu un aizbēgu uz mājām, nespēju noskatīties nežēlībā. Nākamajā dienā vagoni nāca no Liepājas puses pilni ar cilvēkiem, kuri šajā šausmu brīdī dziedāja. Arī manam tētim gads bija jāpavada svešumā, man, par laimi, tas gāja secen,” atceras Gunārs.
Šie pārdzīvojumi likuši saglabāt latviski nacionālu stāju cauri padomju gadiem. Brālis Edgars viņu pamudinājis iesaistīties organizācijas “Daugavas vanagi” Ceraukstes nodaļā, kur Gunārs atradis domubiedrus.
30 gadu Gunārs Zomerovskis bijis Rīgas rajona mednieku biedrības biedrs, un Ventspils rajona Usmas pagasta mežos viņam zināma katra taka. Par aktīvajām mednieka gaitām liecina fotogrāfija, kurā gaviļnieks redzams ar milzīgu pelēku vilku uz muguras. “Tas bija varens pārdzīvojums, bieži sapņos redzu epizodes no tām medībām. Netālu ieraudzīju pelēci un, nodomājis, ka tas ir suns, gandrīz nelikos ne zinis. Pamanot manu sakustēšanos, dzīvnieks sāka bēgt, un sapratu, ka tas ir vilks. Šāvu, un medījums bija mans,” veiksmi atceras Gunārs.
