Baušķeniece ILZE JURĒVICA četrus no saviem 26 gadiem aizvadījusi Amerikā. Daudziem tas varētu šķist kaut kas sapnim līdzīgs.
Baušķeniece ILZE JURĒVICA četrus no saviem 26 gadiem aizvadījusi Amerikā. Daudziem tas varētu šķist kaut kas sapnim līdzīgs. Tāpēc interesanti bija uzzināt jaunietes domas par sasniegto. Sazinājāmies elektroniski, sūtot jautājumus un atbildes.
– Man vārds “sasniegums” izsaka darbošanās rezultātu, kad persona jūtas piederīga noteiktai vietai vai grupai. Katram ir savi kritēriji, kas nosaka mūsu labsajūtu. Nauda, sociālā dzīve, karjera – tā ir daļa no ikdienas. Varbūt tāpēc esmu šeit, lai atrastu sevi, jo pasaule jau vispirms sākas ikvienā no mums. Cilvēkam nepieciešami mērķi, lai to sasniegšanas procesā iepazītu pats sevi.
Kur tu gribi nonākt un ko vēlies sasniegt?
– Pirmo reizi pāri okeānam devos 2000. gadā. Biju beigusi augstskolu, strādāju pirmo nopietno darbu. Taču visu laiku šķita, ka pasaule ir daudz plašāka, ka vēl neesmu redzējusi un iemācījusies visu. Gadu dzīvoju un strādāju par auklīti kādā filipīniešu ģimenē Viskonsinas štatā. Ģimene bija brīnišķīga, viņi nekad nelika man justies kā svešiniecei, algotai darbiniecei.
Taču tas bija tikai pirmais solis mana dažbrīd pat skaidri neapjaustā mērķa virzienā. Tad pusgadu strādāju Latvijā un gatavojos studijām ASV. Tas nebija viegli, jo sapratu, ka man pēc iespējas labāk jāapgūst angļu valoda. Kad atkal atgriezos Amerikā, devos uz dienvidiem, Teksasu, kur piecus mēnešus strādāju nometnē personām ar garīgo un fizisko atpalicību. Darbs bija smags.
Neba auklītes un nometnes uzrauga darbs bija tavs mērķis?
– Noteikti ne, jo es arvien vēl esmu ceļā. Šobrīd strādāju advokātu birojā, bosa sieva ir latviete, advokāte. Taču patiesais iemesls, kāpēc pārcēlos uz Floridu, bija šejienes latviešu sabiedrība. Diemžēl tajā nācās vilties vissāpīgāk. Tikai pašas uzņēmība man neļāva pazust. Nu atkal ir darbs, varu studēt sociālās zinības Mičiganas Universitātes maģistrantūrā. Man piešķirta asistentes stipendija.
Līdztekus sadzīviskām rūpēm un darbam Amerikā noteikti esi piedzīvojusi arī daudzus emocionālus brīžus.
– Ieguvums bija iespēja dzīvot Sanktpēterburgā (pilsēta Floridas štatā – V. A.). Te ir ļoti daudz mākslas galeriju, muzeju, koncertzāļu. Man tīkamākais ir Dalī muzejs. Pilsētas centrā valda brīva un daudzkrāsaina gaisotne. Savukārt pludmalē ir baltas smiltis, saule. Svētdienu vakaros labprāt turp dodos un piedalos “drum circle” – jautrā saietā, kur visu vecumu cilvēki ar āfrikāņu bungām un dažādiem grabuļiem okeāna malā muzicē, dejo, dzied – vienkārši relaksējas.
Tev apkārt ir arī amerikāņi. Kā viņi tevi ietekmē, veido tavu personību?
– Mani tuvākie amerikāņu draugi dzīvo citā štatā, taču arī te, Floridā, netrūkst jauku un interesantu paziņu. Jau no mazotnes amerikāņu bērniem māca, ka viņi drīkst tiekties un sasniegt visu, ko sirds vēlas. Skolu var pabeigt 70 gadu vecumā, apmeklēt baleta nodarbības, kaut arī svars ir 20 kilogramu virs normas. Viens no maniem draugiem Kevins vienmēr atgādina: “Neaizmirsti domāt “amerikāniski”! Skaties uz mani! Man ir tūkstošiem dolāru liels kredīts, bet katru rītu uz darbu dodos “Hugo Boss” uzvalkā un ar “Fendi” kurpēm kājās.” Varbūt tāpēc Amerika ir sapņu zeme, jo te viss iespējams, visiem ir vienlīdzīgas tiesības.
Lasot tavas atbildes, pat nedaudz baidos uzdot šo jautājumu. Bīstos tāpēc, ka neesmu drošs, vai atbildēsi apstiprinoši. Un tomēr – vai esi nolēmusi kādreiz atgriezties un dzīvot Latvijā?
– Noteikti pienāks diena, kad atgriezīšos Latvijā. Tur taču ir manas mājas. Visiem jauniešiem, kuru sapnis ir redzēt pasauli, droši saku: “Uz priekšu!” Galvenais – spert pirmo soli. Ja esat izlēmuši to darīt Amerikā, nebaidieties! Šī zeme nav skaistākā pasaulē, taču iespaidīga gan.
