Ap skolu kā ap darbīgu bišu saimi mēdz būt dzīvīga, tuvējās apkārtnes garīgumu uzturoša gaisotne.
Ap skolu kā ap darbīgu bišu saimi mēdz būt dzīvīga, tuvējās apkārtnes garīgumu uzturoša gaisotne. Tiekoties ar daudziem īslīciešiem, gandrīz vienmēr sarunas aizvijas arī par vietējo vidusskolu. Šeit uzskatāmi sabalsojas sendienas ar jauno laiku, kas mācību iestādei ļāvis pat neticami attīstīties un pilnveidoties. Īslīces pagastā skolas vērtība pieaugusi ar pašvaldības gādību. Savukārt pedagogi un bērni uz šī pamata spējuši veidot tādu ikdienu, kurā pavisam maz vietas garlaicībai.
Neļauj uzmākties garlaicībai
Mācību iestādes direktore Tija Milgrāve stāsta: “Vienmēr esmu teikusi – drausmīgākais, kas dzīvē var būt, ir sevis un citu garlaikošana. Neļauties tai ir kā dzinulis. Vadībai šajā skolā neklājas tik viegli, jo kolektīvs ir ļoti prasīgs. Sanāksmēs nevari aiziet un kaut ko nopurpināt. Kolēģi pieraduši uzzināt, izzināt, ir jābūt sagatavotai. Esmu ievēlēta pagasta padomē un sēdēs redzu, ka skolai nauda nekad netiek žēlota. Ja mums ir kāda iecere, pagasts vienmēr to palīdzēs īstenot.”
Pagasta padomes priekšsēdētāja Vera Purmale saka: “Skolā kopš deviņdesmito gadu sākuma ir iedalīts daudz līdzekļu. Kopumā 320 tūkstoš latu, kas izmantoti vecās ēkas renovācijai, sporta zāles celtniecībai.” Savukārt direktore uzskata: “Tā kā pašvaldība piešķir tik daudz naudas, ir vēlēšanās skolas resursus izmantot pēc iespējas plašāk. Divus gadus mēs, saņemot Baltijas un Amerikas partnerattiecību programmas materiālu atbalstu, organizējām mācības vecākiem. Neviens jau nevērtēja, ko mēs devām vecākiem, priecājāmies, ka tik daudziem bija vēlēšanās izglītoties. Mūsu skolā ir tā – ja darām, tad apsverot visu. Nākamā mācību gada skolas uzdevumos ir uzsvērta sadarbība ar vecākiem, jo kopējā ķēdītē – pedagogi, skolēni, vecāki – vecāki tomēr ir palikuši nomaļus.”
Vienuviet mācās četras paaudzes
Ciemojoties Īslīces pagastā, negaidīti izjutu skolas senatni. Māsas Velta un Ilga Gludiņas bija sameklējušas vecas fotogrāfijas un vienu pat apbrīnojami senu uzņēmumu, kas datēts ar 1914. gadu. Lūkojoties agrāko laiku skolēnos un pedagogos, šķirstot pēdējo gadu albumus, šķita – skatu palēninātu filmu. Māsas visvecākajā attēlā zināja parādīt mammu – Zelmu Dravenieci. Un tā četras šīs dzimtas paaudzes izglītojušās vienā mācību iestādē. Sendienu fotogrāfijas uzvēdī cita laika elpu. Velta Gludiņa, septīto klasi beidzot, tāpat kā viņas līdzaudzes, tērpusies latviešu tautas tērpā.
Ilgas Gludiņas meita Ineta Rozentāle pēc studijām atgriezusies savā bijušajā skolā un jau 15 gadu māca latviešu valodu. Skolasbērnu vidū ir viņas atvases Signe un Renārs.
2002. gadā skola svinēja 115 gadu jubileju. Direktore no šiem svētkiem glabā īpašu dāvanu, ko sarūpējis 1945. gada izlaiduma 7. klases absolvents Voldemārs Miļūns. Tas ir albums ar fotogrāfijām, grāmata ar ierakstu, kurā, šķiet, izskan ne tikai šī viena kādreizējā skolēna domas.
“Šo grāmatu par manām darba gaitām es dāvinu Īslīces skolai – manai pirmajai skolai tās 115. gadadienā. Te manas domas saistās ar Latvijas brīvvalsts laiku, triju okupāciju gadiem… Bet galvenais – ar brīnišķīgiem skolotājiem, sirsnīgiem skolas biedriem, gādīgiem vecākiem un ierasto, plašo Zemgales ainavu. No manām vecāku mājām nav palicis ne akmens uz akmens, tikai vecs ozols stāsta par to vietu, kur esmu dzīvojis, uzaudzis un sācis mācīties sirmajā Īslīces skolā,” raksta V. Miļūns.
Lauku bērni zina, ko grib
Šogad trešā 12. klase atvadījās no savas skolas. Direktore secina: “Atverot vidusskolas klases, skolā ir daudz kas mainījies. Vispirms tā bija ļoti liela nepieciešamība izglītoties skolotājiem. Tā bija milzu motivācija pilnveidoties, un tas nav mazsvarīgi. Arī atbildība daudz lielāka un lielāks gandarījums par izdarīto. Ir grūti pēc devītās klases savus bērnus atdot kādam citam.” Direktores vietniece ārpusklases darbā Inita Nagņibeda piemetina: “Ir prieks, ka mūsu bērni paliek vidusskolas klasēs. Turpinot studēt, viņi parāda, ka arī lauku skolās ir gudri jaunieši.”
2002./2003. mācību gada 12. klases audzinātāja I. Rozentāle teic: “Tas ir mīts, ka mazo lauku vidusskolu absolventi nevar iekļūt prestižās mācību iestādēs. Mūsu audzēkņi Sergejs Čerņagins un Gatis Trenko pērn iestājās Banku augstskolā, kur konkurss ir ļoti liels. Šodienas jauniešiem piemīt mērķtiecība, viņi zina, ko grib.”
Konkursos parāda latvisko dzīvesziņu
I. Nagņibeda, skatienam dzirkstot, nosauc gada lielākos sarīkojumus, kas kļuvuši ne tikai par skolas, bet arī par pagas ta tradīciju. Latvijas proklamēšanai veltītos svētkos rudenī un Mātes dienas svinībās pavasarī Līduma kultūras nams ir apmeklētāju pārpildīts, gan bērni, gan vecāki sanāk vienuviet. Šajās reizēs atklājas bagātas emocijas, ko veido audzēkņu un pedagogu kopdarbs.
Direktores vietniece skaidro: “Par valsts svētku svinībām domājam īpaši. Tie sākas ar Mārtiņdienas gadatirgu. Pēc tā seko 11. novembra – Lāčplēša dienas – atcere. Katru gadu organizējam ko atšķirīgu. Pērn, piemēram, skolēnu grupas jau agri no rīta brauca pie mūsu novadnieka Latvijas Armijas ģenerāļa Krišjāņa Berķa pieminekļa, kur vēstures skolotājs stāstīja par šo personību. Visu papildina dziesmas, plīv svecīšu liesmiņas. Ja šajā laikposmā ir kāda latviešu rakstnieka jubileja, tad veidojam literāru sarīkojumu.
Pagājušajā rudenī lieliski izdevās Ojāra Vācieša atcere, kurā bija iesaistītas visas klases, katra ar savu programmu. Jau sešus gadus pirms valsts svētkiem rīkojam konkursu “Latviskā dzīvesziņa”. Uzdevumi ir ļoti dažādi, piemēram, ornamentu pazīšana un zīmēšana, mīklu minēšana, latviska galda klāšana, viss, kas saistīts ar latviskumu. Nobeigumā kulminācija ir svētku koncerts. Ar skolēniem kopā uzstājas pagasta amatierkopas. Patriotiskajā audzināšanā vairāmies no formālisma. Svētku sagatavošanā man īpaši palīdz latviešu valodas skolotājas, mēs visas kopā esam labas ideju ģeneratores. Katrai kolēģei ir kāda ierosme, un tās mēs saliekam kopā, pastrīdamies. Protams, mūs atbalsta arī abi vēsturnieki – Aigars Urtāns un Raitis Ābelnieks.”
Dvēselīte noauj basas kājas
Mātes dienai scenāriju veido citādāk. I. Nagņibeda stāsta: “Gada ritumā skolā notiek dažādi sarīkojumi, šajā koncertā parādām labākos priekšnesumus. Svētkos piedalās itin visi pulciņi – dejošanas, dziedāšanas, runāšanas, zīmēšanas. Katru gadu koncertam ir savs moto. Kādreiz to ietekmē laiks, ja zied ievas, tad tam pieskaņojam nosaukumu. Šajā pavasarī vēlējāmies sajust mīļumu un koncerta nosaukums bija “Tu savu sirsniņu man devi”. Nav ierastā standarta, kad cildina tikai māti, vairāk tiecamies atklāt dvēselīti, kas ir katram, parādīt ģimeniskumu. Pirmā daļa ir veidota nopietnāka, otrā – izklaidējoša. Pēc koncerta sakām paldies visiem pedagogiem, kuri strādājuši tā sagatavošanā. Bērni tad ar ovācijām un aplausiem sveic skolotājus. Man šķiet, tā viņi izrāda mīlestību saviem pedagogiem.”
Lielos svētku koncertus uztic vadīt audzēkņiem. Andrejs Nagodkins mācās 9. klasē un bez mulsuma stājas publikas priekšā skatuves runas konkursos, svētkos, bilst I. Nagņibeda.
Atrod mājas arī Zemgalē
Varbūt maldos, tomēr intuitīvi šķiet, ka pedagogu personības starojums noteic skolas raksturu. Direktore atceras: “Man bija brīnišķīga bērnība. Ļoti grūti sākumā iedzīvojos Zemgalē, jo es savā mazotnē un skolas gados nebiju dzirdējusi paceltu balsi. Esmu augusi mīlestībā, rūpēs, savstarpējā cieņā. Mūsu ģimene dzīvoja trīsstāvu mājā, visi bija kā radi un draugi. Tomēr esmu atradusi atvērtus cilvēkus un tagad Zemgalē jūtos kā mājās. Vismaz reizi mēnesī man ir jāaizbrauc uz Cesvaini, es bez tā nevaru. Izciemojos pie mammas. Laikam sasmeļos bērnības prieku un brīnumu.”
Manuprāt, Īslīces vidusskola arī spēj šo mazo dienu burvību uzturēt, kas ir tikpat vajadzīga kā labas zināšanas. Ceru, ka skolas muzejam izdosies tāda ekspozīcija, kas saglabās visu vērtīgo un jauko.
***
Uzziņai
– Īslīces vidusskolā 2003./2004. gadā bija 477 audzēkņi, strādāja 38 pedagogi.
– Pagasta iedzīvotāju skaits – 4226.
– Interešu izglītības nodarbības – grāmatu draugu klubs, mazpulks, tautisko deju kopa, skatuves runas grupa, vizuālās mākslas pulciņš, teātra kopa, koris, vokālais ansamblis, kristīgā stunda, radošo rokdarbu pulciņš, aerobika, jaunsargi, sporta un futbola treniņi.
– Lielākie sarīkojumi – Latvijas proklamēšanas svinības, Mātes dienas koncerti, aerobikas festivāls.
***
Viedokļi
Absolventi par savu skolu
– Evija Upīte, studē P. Stradiņa universitātē:
– Mums ļāva izpausties, būt tādiem, kādi katrs esam, mūs respektēja.
– Aleksandrs Čerņagins, studē Banku augstskolā:
– Skolā ir cilvēcīga attieksme pret skolēniem.
– Dace Stepanova, šī mācību gada absolvente:
– Pašlaik šķiet, ka skola ir bijis pats skaistākais laiks dzīvē.
