Viņš izskatās noskrandis. Ziema vai vasara – basās kājas ieautas mūžvecās sandalēs, bet plecos – mugursoma.
Viņš izskatās noskrandis. Ziema vai vasara – basās kājas ieautas mūžvecās sandalēs, bet plecos – mugursoma. Nereti esmu viņu redzējusi pilsētas bibliotēkas lasītavā. Vēl biežāk – sarunājoties ar putniem un citām ceļā sastaptām dzīvām radībām. Viņš nav bezpajumtnieks, alkoholiķis vai narkomāns, bet cilvēki no viņa vairās. Dīvaiņus mūsu sabiedrībā nav pieņemts uzskatīt par pilnvērtīgiem.
Taču neviļus man jādomā par viņu arvien biežāk. Nezinu, vai padzīvojušais vīrs ir kristietis vai ateists, bet man viņš atgādina Asīzes Francisku. Varbūt tikai iekļaujas manā priekšstatu sistēmā par viduslaiku dīvaini, ko Baznīca vēlāk iecēla svēto kārtā? Katru rītu skrandainis dodas savās gaitās pa brikšņiem aizaugušu taku – īsāko ceļu uz pilsētu. Viņš pārvietojas lēni, lai ik pa brīdim paceltu no taciņas gliemežus un uzmanīgi tos noliktu zālē. Pie putnu ligzdām viņš kavējas ilgāk. Noraugās uz tām ar pielūgsmi, varbūt bijību. Šādos mirkļos es mēdzu steigšus paskriet dīvainim garām, izliekoties viņu neredzam. Ir tāda sajūta, ka mana klātbūtne varētu iztraucēt kādu slepenu rituālu.
Dienas lielu daļu vīrs ar mugursomu pavada šosejas malā. Viņš staigā pa aizaugušajiem grāvjiem un kaut ko cītīgi uzlasa. Savulaik brīnījos, no kurienes laiku pa laikam uzrodas pedantiski kārtīgas drazu kaudzītes pie autobusa pieturvietām – plastmasas pudeles vienā čupiņā, papīri un lupatas – citā.
Vienvakar ceļa vidū pamanīju sabraukta kaķa nekustīgo ķermenīti. Vēl no rīta, kad devos uz darbu, runčuks bija ņiprs un priecīgs. Klusībā šķendējos par autobraucēju barbarismu un mēģināju atcerēties, kuram dienestam sabrauktie dzīvnieki ir jānovāc. Kāds impulss man lika pēc brīža atskatīties, un kārtējo reizi negribot kļuvu par liecinieci dīvainā vīra «dialogam» ar pasauli. Viņš saudzīgi pacēla nedzīvo radību un aiznesa uz ceļa malu, lai apraktu.
Bet es taču iepriekš nojautu, ka to izdarīs viņš! Tāpat kā sniegputenī notīrīs gandrīz kilometru garo taciņu līdz šosejai, salabos laipu pāri grāvim, iecels ligzdā putnēnu un novāks drazas. Mūsu sakāpinātā pašvērtības apziņa pat nepieļauj iespēju, ka «normālam cilvēkam» tādas dīvainības varētu ienākt prātā. Lai dzīves pabērni un jocīgie tipi darbojas, ja viņiem tā tīk!
Skrandainais vīrs nav bijis dzīves pabērns. Viņš ilgus gadus ir strādājis nopietnā uzņēmumā. Kādreizējo kolēģi darbabiedri uzskata par cilvēku ar gudru galvu un zelta rokām. Taču pienāk vecums, kad galva un rokas nevienam vairs nav vajadzīgas. Kā dzīvot tālāk, var pateikt tikai sirds. Vīrs ar mugursomu ir atradis eksistences veidu, ko, nebaidoties no patosa, man gribētos saukt par pazemīgu kalpošanu. Tās priekšā izplēn visas manas teorijas par dzīves jēgu, kļūstot par skaistām, bet tukšām frāzēm. Es vēl nezinu, ko nozīmē patiesa lēnprātība, kad pateicību gluži vienkārši negaida.
