Tautā tās dēvē par mēness zemenēm. Dārzkopji noteikti zinās atbilstīgāku šķirnes nosaukumu. Lai vai kā, bet mazās sarkanās odziņas zemeņu dobē lasāmas līdz pat oktobrim.Īpaši jauki tas ir tad, kad īsto zemeņu sezona jau aiz muguras, bet vēl tik ļoti kārojas tieši šo ogu. Laikā, kad dažādu ogu pārbagātība maldīgi ļauj domāt, ka tā būs vienmēr, ļoti vēlams nenoslinkot un salasīt dabas veltes ziemai. Zemenes vai upenes, cidonijas vai mellenes labāk svaigas sasaldēt. Ziemā šāda vitamīnu trieciendeva ir pārāka par jebkuriem ripiņās, kapsulās ieslēptiem farmakaloģiskajiem brīnumiem vai svešzemju citroniem, ingveru, ananasiem.Mani vienmēr mulsinājuši zāļu tēju – liepziedu, ceļmallapu, kumelīšu – krāvumi aptieku plauktos. Manuprāt, lielveikalā maisiņos safasētā piparmētru, mežrozīšu vai kliņģerīšu tēja nav nekas vairāk kā ražotnē saslaucītas pabiras. Pasaules megapolēs, piemēram, Maskavā vai Ņujorkā, dzīvojošajiem šādu preču noderīgumu vēl varētu saprast. Tādēļ neizprotu mazpilsētas iedzīvotāju nevēlēšanos vai neprasmi nokāpt no pilsētas asfalta klājuma un salasīt pašam savu tējzāļu devu.Nopirkt var visu, arī veselības uzlabotājus. Īpaši tas priecēs farmācijas industrijas tīmekļos ievītos mediķus. Zinu gadījumu, kad nedaudz ieilguša klepus un iesnu slimniekam šāds zāļotājs izrakstīja pa trim ripiņām pirmajās trīs dienās un antibiotiku kursu atlikušajām nedēļas dienām. Par desmit latiem septiņu dienu laikā elpvadi no nevēlamiem «īrniekiem» bija brīvi. Maks no naudas arī. Nenoliedzot medicīnas iespējamo visuvarēšanu, dārzos un pļavās salasītie ārstniecības un mundruma uzturēšanas līdzekļi tomēr šķiet pieņemamāki.
