Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca atcēla Juri Cālīti no mācītāja amata.
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca atcēla Juri Cālīti no mācītāja amata. Par ko? Par to, ka viņš piedalījās dievkalpojumā. Izklausās savādi. Vai tad tas nav mācītāja pienākums? Jā, bet tie, kam dievkalpojums tika rīkots, esot grēcinieki – homoseksuālisti, tā mums paskaidro arhibīskapa vietnieks Pāvils Brūvers. Arī tas izklausās savādi, pat ja mēs pieņemtu šādu Brūvera grēcinieka definīciju (uzskats, kam es noteikti nepievienojos). Vai tad mācītāja pienākums nebūtu Dieva vārdu sludināt visiem, visnotaļ “grēciniekiem”?
Acīmredzot Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) tā nedomā. Dieva vārds sludināms tikai tādiem, kas nav grēcinieki, kas “pareizi” domā, kas īsteno baznīcas varasvīriem pieņemamu dzīvesveidu.
Vai tad LELB aizliegtu kādam mācītājam noturēt dievkalpojumu, piemēram, cietumniekiem? Jādomā, ka viņu vidū būtu ļoti augsts procents grēcinieku. Neesmu dzirdējis, ka LELB par tādu dievkalpojumu uztrauktos. Jādomā (jācer!), ka LELB varasvīri tādu dievkalpojumu neaizliegtu.
Nesenā intervijā Latvijas Nacionālās frontes avīzē “DDD” Pāvils Brūvers stāstīja par savu un citu baznīcas varasvīru nostāju šajās lietās. Lai gan viņš it kā velk vienādības zīmi starp homoseksualitāti un zagšanu, viņš nekur neteic, ka zagļiem nedrīkstētu Dieva vārdu mācīt.
Kā liekas, šiem varasvīriem homoseksualitāte ir kaut kas pat sliktāks par grēku, tā ir kategorijā pati par sevi. “Homoseksuālais grēks ir bīstamāks nekā laulības pārkāpšana,” saka Brūvers. Viņš piekrīt intervētājai, ka Cālītis un citi piekopjot “sātanismu”, un paskaidro, ka homoseksuālisti esot “velna valgos”. Šis grēks esot tik ļauns, ka Brūvers piekrīt – mūsu valsts Satversmi vajadzētu grozīt, lai tā atbalstītu viņa ētiskos uzskatus cīņā pret šiem “sātanistiem”.
Pāvils Brūvers, cilvēks, kurš kādreiz tika savas sirdsapziņas dēļ vajāts, tagad, pats nonācis varas pozīcijā, piekrīt, ka vajadzētu vajāt un ar valsts varu ieslodzīt cilvēkus, kas neatbilst viņa paša morāles nosacījumiem.
Kā tas var notikt? Fundamentālisti jebkādā reliģijā vai politiskā partijā tic, ka ir absolūti labais un absolūti ļaunais. Viņi paši, saprotams, uzskata, ka aizstāv pilnībā labās vērtības un visi, kas dzīvo pēc citām vērtībām, automātiski ir absolūtā ļaunuma pārstāvji. Tie ir “sātanisti”, kas ir “velna valgos” un jāizolē no sabiedrības.
Tātad aparteids – kāda sabiedrības grupa jātur atšķirta no pārējās sabiedrības un nedrīkst baudīt to brīvību, kas ir citiem. Vai tas nozīmē, ja valsts nelieto varu pret homoseksuālistiem, tad “apkārtējiem cilvēkiem” tā jāņem savās rokās, lai sev nevēlamus cilvēkus “ierobežotu”? Vai “apkārtējie cilvēki” būtu tie, kas gribēja ar varu uzbrukt Praida gājienam?
Kur tas beigsies? Kāpēc ierobežoties tikai ar homoseksuālistiem? Citā morāli politiskā konjunktūrā varētu arī vērsties pret citiem grēciniekiem vai “sātana kalpiem”: pret laulības pārkāpējiem; šķirteņiem; cilvēkiem, kam ir bijušas seksuālas attiecības ar vairākiem partneriem; ļaudīm, kas taisa “neķītru” mākslu; cilvēkiem, kas raksta aizliegtus vārdus; ļaudīm, kas ir lietojuši narkotiskas vielas; cilvēkiem, kas lieto alkoholu; pret agnostiķiem; ļaudīm, kuru domas vai izskats nesaskan ar tanī brīdī valdošo fundamentālistisko īstenības tulkojumu. Tad būtu atkal jāmaina Satversme, lai nosodītu šādu “grēku” kā pretēju latviešu sabiedrības pamatvērtībām.
Kā liekas, man un Brūverim ir diametrāli pretēji priekšstati par Latvijas valsti un sabiedrību, kā arī par reliģiju un Dievu. Brūvera reliģijā, ja spriež pēc šīs intervijas, dominē grēks, sātans, sods, cilvēku dzīves un brīvības ierobežošana, bargums, neiecietība, aroganta paštaisnība, nepiekāpība, nepiedošana. Es varbūt Brūvera acīs esmu viens no tiem, ko viņš min, kas “ir sagrozījuši Svētos Rakstus”, jo man Kristus mācība saistās ar mieru, mīlestību, prieku, gaismu, grēku piedošanu, iecietību, līdzjūtību pret citiem un visu cilvēku, kas to vēlas, uzņemšanu Kristus draudzē.
Negribu tādu Latviju, kurā valda neiecietība, aizspriedumi, vardarbība pret citādi dzīvojošiem vai domājošiem pilsoņiem. Nevēlos tādu Latviju, kurā Satversmi uzskata par mantu, ko var grozīt pēc aktuālās politiskās konjunktūras vai pēc personīgiem aizspriedumiem. Negribu tādu Latvijas sabiedrību, kurā cilvēkam jābaidās no citu pilsoņu patvaļīgās vardarbības, viņa izskata, izcelsmes, seksuālās dziņas, pārliecības vai ticības dēļ.
Nevēlos tādu Latvijas baznīcu, kas veicina neiecietību, bailes, naidu, kas savas draudzes locekļiem grib noliegt tiesības rīkot un piedalīties dievkalpojumā, kas saviem macītājiem neļauj draudzei sludināt Dieva vārdu.
