Satversmes tiesa (ST) 12. novembrī par neatbilstošu Sa-tversmei atzina likuma normu, kas viendzimuma pāriem pēc bērna dzimšanas neparedz tiesības uz atvaļinājumu.
ST vērtēja kāda pāra pieteikumu, kad bērna bioloģiskās mātes partnerei nebija paredzētas tiesības uz atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas.
Norma par spēkā neesošu atzīta no 2022. gada 1. jūnija.
ST priekšsēdētāja Sanita Osipova norādīja, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas fiziskās un garīgās integritātes, goda un cieņas aizsardzību, kā arī tiesības dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savu būtību attīstīt un pilnveidot savu personību, pēc iespējas mazāk ciešot no valsts iejaukšanās tajā.
Šis ST lēmums sabiedrībā izraisījis daudz diskusiju un asu domu apmaiņu. Piedāvājam lasītājiem vienu no šādām viedokļu vēstulēm.
Vai nolaist to latiņu, ko kristīgie senči cēluši?
Agrita Otomere Vecumniekos
Liku svecītes pie brīvības cīnītāju pieminekļa, 11. novembrī atceroties viņu nesavtīgo mīlestību pret savu zemi un valsti. Un jau nākamajā dienā uzzināju, ja bērnam piedzimstot, viņam nav tēva, bet mātei ir partnere, tad labumus, ko agrāk iegūtu tēvs, nu saņems mātes partnere. Lasu tālāk: to lēmusi Satversmes tiesa. Kāds kontrasts – vakar svinēt atbrīvotu Rīgu un šodien – raudāt par savu valsti, nesaprotot, kurp ejam.
Bez cīņas pa citām durvīm – caur Satversmes tiesu
Jāatzīst, par Satversmes tiesu zinu maz. Tā man asociējās ar kaut ko ļoti stabilu, gandrīz vai draugu, kurš klusi stāv sardzē par valsts vērtībām. Bet, izrādās, šī tiesa apgalvo, ka ģimene ir ne tikai vīrs, sieva un bērni vai asinsradniecībā esošie, bet arī «partneri». Man ir savs viedoklis, ko šeit izklāstīšu.
Vēl nesen Saeima noraidīja partnerattiecību priekšlikumu. Es atviegloti nopūtos, domāju, ka uz brīdi cīņa ir atlikta. Bet nekā, tas bez cīņas ienāca pa citām durvīm – caur Satversmes tiesu. Vai tiešām Satversmes sapulce pirms 100 gadiem savos trakākajos sapņos varēja nojaust, ka kādu dienu būs runa par šādiem ģimenes modeļiem? Uz to man kādā sarunā teica, ka Jānis Čakste bija progresīvs cilvēks, ja viņš dzīvotu šodien, tad arī tā domātu. Redz, kā!
Skatos uz saviem bērniem, viņu acīs redzu sirdsskaidrību, viņi spēlējas mammās un tētos, meitenes ilgojas pēc garās, baltās kāzu kleitas un «laimīgi līdz mūža galam». Un man kā mātei gribas raudāt. Atcerieties raidījumu «Glābiet bērnus»? Par ko tik visu viņi toreiz necīnījās. Es kā bērns atceros, kā es jutos, – bērnus grib glābt! Bet kurš tagad glābj bērnus? Pat mūsu pamatlikums neglābj.
Man noteikti vaicātu – no kā jāglābj? Visa Eiropa tā dzīvo, un visi ir laimīgi! Vai tiešām laimīgi ir tie, kas drīkst savas seksuālās fantāzijas īstenot visdažādākajos eks-perimentos? Kāds ir pienesums valstij? Uz to man atbildētu – laimīgs un apmierināts pilsonis, nevis kā tie, sevi nerealizējušie, sabiedrības aizspriedumu mocītie heteroseksuāļi. Bet, mīļie tautieši, vai mēs zinām, ar ko šī «ballīte» beigsies?
«Ballīte» Eiropā
Eiropā baudu pilnā «ballīte» sit augstu vilni. Jums ir 60 gadu, un jums tik ļoti patīk kāds 16 gadīgais, ka katra jūsu molekula brēc, ka jums viņu vajag, tad – nost ar sabiedrības aizspriedumiem, jūs dzīvojat tikai vienu reizi un tāpēc jums ir visas tiesības gribēt un dabūt. Un, ja kādam ir iebildumi, tad viņiem pašiem vajag ārstēties, nevis man! Es esmu brīvs cilvēks brīvā Eiropā! Un nemēģiniet iestāstīt, ka mani ir jāglābj, drīzāk jāglābj ir sabiedrība no aizspriedumu žņaugiem. Vai tiešām īstā brīvība ir brīvība darīt to, ko man gribas? Vai mēs neesam apmaldījušies savās «gribēšanās»?
Vēl nesen zinātnieki apgalvoja, ka seksuālā orientācija ir iedzimta, ka tur neko nevar mainīt. Tagad ir zinātnieki, kas apgalvo, ka seksuālo orientāciju var mainīt, jo pētījumi liecina – ja vien sievietei ir spēcīga emocionāla piesaiste kādam cilvēkam, viņa ir spējīga ar to arī mīlēties. Šos pētījumus var izmantot kā attaisnojumu jebkādām seksuālām vēlmēm. Bet tos var izmantot arī kā brīdinājumu man kā sievietei, ka es varu sevī sajust seksuālu pievilcību pret jebko, bet man tas ir jāapzinās un godīgi jāatbild un jārisina jautājums – kāpēc mani emocionāli nepiepilda mans vīrs?
Par dažādiem «latvāņiem»
Apkārt notiekošo gribas salīdzināt ar latvāņiem. Agrāk dzīvoju Raunā, un no rītiem tētis mani veda uz Cēsu ģimnāziju. Katru rītu latvāņus redzēju pie Vaives dzirnavām. Sākumā skatījos ar apbrīnu – tādi milzeņi! Neviens augs blakus nestāvēja. Taču tad, kad gribēju izkāpt no mašīnas un apskatīt Vaives dzirnavas, tētis brīdināja: «Nekāp zālē, tu vari apdedzināties no latvāņu sulas!» Vaicāju: «Tēti, bet, ja jau tie ir tik bīstami, kāpēc tos nenopļauj, lai neaug?» Tētis atbildēja, ka to jau cilvēki dara, bet nelīdz, pļaušana palīdz latvāni tikai apstādināt, lai tālāk neiet. Uz ko ātri atvaicāju: «Tēti, ja nepļaus, ko tad?» Viņš nopietni man atbildēja: «Ja nepļaus, meit, tad atnāks tie latvāņi līdz pat mūsu Raunai!» Es biju pārbijusies! Un bieži vien no rītiem atviegloti nopūtos, kad redzēju, ka latvāņus kāds atkal bija pļāvis, jo tas nozīmēja, ka līdz Raunai vēl tik drīz neatnāks.
Bet ir vēl kāda epizode par latvāņiem. Kādā kristīgā nometnē Dzērbenē bija atbraukuši somu jaunieši. Pēcpusdienā, skatos, kāds somu puisis meistaro puķu pušķi un klāt liek…latvāņa lapu. Es sastingu bailēs, man likās, ka tūlīt viņš manu acu priekšā nomirs. Skrēju pie pieaugušajiem, un tie mani nomierināja, sacīdami, ka šajā vasaras laikā tie neesot indīgi. Bet somu jauniešiem tika nolasīta maza lekcija par Latvijas nelaimi – latvāņiem.
Kas gan, līdzībā runājot, varētu būt «latvānis» Latvijai? Kaut kas tāds, kas sākumā liekas liels ieguvums, bet beigās izrādās nelaime. Vai partnerattiecību likums nevarētu būt «latvānis» Latvijai? To visādi grib iestādīt, sakot, ka visā Eiropā cilvēki no tā ir ieguvēji. Vai pirms 50 gadiem ko tādu neteica arī par latvāņiem?
Bet, būsim godīgi, vai šis ir vienīgais «latvānis»? Protams, nē. Vai «normālie», līdzko iemīlējušies, domā par laulību un «ilgi un laimīgi līdz mūža galam»? Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kas dzimuši ārlaulībā, un desmitiem un varbūt pat simtiem tūkstoši pāru, kas mīlējas neprecējušies.
«Latvāņi» ir mūsos. Mūsu uzdevums ir tos pļaut un mācīt savus bērnus, lai viņi tos atpazīst. Lai mūs sauc par atpakaļrāpuļiem. Varat saukt, kā gribat, bet es nedrīkstu ļaut «latvānim» mani uzvarēt! Un, pat ja Satversmes tiesa man ļauj to audzēt, vai es to drīk-stu? Vai drīkstu nolaist to latiņu, ko mani kristīgie senči bija uzlikuši, turējuši un kuras dēļ viņi bija gatavi pat mirt?
Liels paldies visiem gan Saeimā, gan nevalstiskajās organizācijās, kas cīnās par laulību starp vīrieti un sievieti un kas palīdz intīmajos jautājumos apmulsušajiem atrast izeju! Lai Dievs svētī mūsu Latviju, lai mūsu meitas var ziedēt patiesā sievišķībā un mūsu dēli var dziedāt uzvaras dziesmas un savu tautu nosargāt!
