Irēnas un Augusta Strautiņu pašu rokām «Ciedras» celtas. Pirms abi tika pie savas lielās mājas, nācies pieciest neērtības un dzīvot nelielā koka būdiņā turpat pagalmā, bet gadu – pat kilometriem attālā namiņā meža biezoknī.
Gadu dzīvo mežā
Irēna ar Augustu apprecējās un uzreiz meklēja sev dzīvesvietu. Ar motociklu krustu šķērsu izbraukājuši Bauskas rajonu, viņi nonāca Vecsaulē. Braucot no Jaunsaules puses, Irēna ievēroja bezgala skaistu ozolu rindu un bērzu birzi. Viņa tobrīd sapratusi, ka šī vieta ir viņai kā radīta.
Tas viss noticis 1971. gadā. «Mēs dzīvojām Uzvarā. Bijām iekrājuši naudu un meklējām paši savu miteklīti. Vecsaules ceļa malā bija maza būdiņa, kurā dzīvoja Lūcijas tante. No viņas necilo mājiņu nopirkām par 700 rubļiem,» kopdzīves sākumu tolaik «Vientiešos» atceras Irēna. Dzīvojot mazajā namiņā, jaunā ģimene nolēma celt lielu māju turpat pagalmā. «Kad «Vientiešiem» pabrauca garām mašīna, likās, ka būda sagāzīsies. Ilgāk tur nevarējām dzīvot, kaut necilajos apstākļos izaudzinājām divus bērnus,» atmiņās kavējas saimniece. Lai kolhozs sniegtu atbalstu mājas būvniecībai un tiktu saņemta atļauja, Strautiņiem gadu nācās dzīvot ārpus ciemata robežām, meža biezoknī. «Bija grūti. Bērni gāja kilometriem tālu, līdz no meža nokļuva skolā. Pēc aptuveni gada visi dokumenti bija sakārtoti un mēs sākām mājas «Ciedras» būvniecību,» stāsta vecsauliete.
Prieks un lepnums
Māju Strautiņi sāka celt 1972. gadā. Sākumā projekts paredzēja garu vienstāva ēku, bet, domājot par bērniem, Irēna un Augusts nolēma celt divstāvu māju, lai katrai atvasei tiek pa istabai. «Es pati rāpos uz jumta un situ dēļos naglas. Tur, augšā, šķita, ka visa pasaule man pie kājām. Es izdzīvoju sapni. Biju neizsakāmi laimīga,» prieka mirkļus atceras vecsauliete. 1976. gadā māja bija gatava.
Saimniece atceras pirmos soļus jaunuzbūvētajā namā: «Grīdas mirdzēja. Ar vīru jutāmies kā karaļi savā pilī. Lai uzceltu māju, iztērējām gandrīz visu naudu. No mēbelēm mums nekā nebija. Atceros, ka mana mamma mums nopirka aizkarus, bērniem gultas, skapīti. Lēni un pacietīgi mēs kopā ar vīru iekārtojām namu ar nepieciešamajām mēbelēm.» Kad «Ciedrās» ieradās pirmie viesi, Augusts lepni ciemiņiem izrādījis namu. «Māja bija mūsu prieks un lepnums. Vīrs nu jau sešus gadus viņsaulē. Viņš ar paveikto ļoti lepojās,» aizdomājusies noteic Irēna.
Modernas pārvērtības
Mājas nosauktas par «Ciedrām» tāpēc, ka Augustam patikuši koki. Viņa tēvatēvam mājas sauca «Priedītes», bet tēvamāsas namu dēvēja par «Ciedriņām», tāpēc Augusts nolēma savu māju saukt līdzīgi. Par godu nosaukumam pagalmā aug viens ciedrs.
Pagalmā vecās būdiņas vietā tagad slienas trīs stalti bērzi. Gar ceļu sastādītās eglītes ir nonīkušas. Irēna domā, ka vainīgs sāls, ko kaisa uz ceļa. Tagad gar ceļu sastādītas liepiņas. Par «Vientiešiem» klīst leģendas. «Runā, ka tur aprakta vecās Vecsaules baznīcas zvana svina bumba un pods ar sudrabu. Neko tādu atraduši neesam, vien pāris vecu monētu,» smejot noteic Irēna.
Saimniecei gribētos mājai skaistu balkonu un pagalmā – lapeni. Laika gaitā pārstādīts vecais augļu dārzs. «Vīram patika stādīt visu pa labi un pa kreisi. Viņš neskatījās, cik tas smuki iederējās ainavā. Viņam vienkārši vajadzēja visu pēc iespējas vairāk. Tagad bērni augļu dārzu un citus stādījumus iekārto pēc savas gaumes – daudz pedantiskāk, skaistāk un modernāk,» par «Ciedru» pagalma pārvērtībām stāsta saimniece.
