Biju tētim (tā ģimenē uzrunāju vīru) teikusi, lai viņš man pirmajai ļauj aiziet mūžībā. Bet liktenis bija licis notikt citādi.
Biju tētim (tā ģimenē uzrunāju vīru) teikusi, lai viņš man pirmajai ļauj aiziet mūžībā. Bet liktenis bija licis notikt citādi. Smaga slimība nesaudzēja dzīvesbiedru, un, lai kā ārsti centās palīdzēt, viņš no šīs saules atvadījās vēl pirms manis. Esmu nodzīvojusi garu mūžu, tomēr bēdās bija grūti sakārtot domas. Vispirmais, ko vēlējos, lai tētim mūža māja būtu tā pati labākā. Sagadījās tā, ka Gaiļezera slimnīcas sēru namā ievēroju tik skaistu zārku, ka jutu – tādā gan es gribētu gulēt. Ar šo paraugu tad nu sāku salīdzināt tās mūža mājas, ko varēja iegādāties mazpilsētā.
Mūsu tētis bija ražena auguma vīrs un viņam nederēja parastais standarta izmēra zārks. Sarunājām ar meistariem, lai izgatavo tādu, kas būtu pēc aizgājēja auguma. Jau devāmies izņemt mūža māju, bet, to ieraugot, mani atkal pārņēma nervozums. Vai manam vīram, kurš visu dzīvi bijis amatnieks un ar paša rokām maizi pelnījis, lemta tikai tāda godība? Mana sirds nebūtu mierīga, ja viņš nedusētu uz skaidu spilventiņa. Tik daudz tautasdziesmās tas piesaukts, bet zārkā atradās pagalvis ar citādu pildījumu. Nodomāju, – vai tiešām tik grūti tādu vienkāršu darbiņu izdarīt… Izpētīju, ka zārka pamats veidots no materiālu pārpalikumiem. Kauns jau bija atteikt ņemt pasūtījumu, bet es nevarētu iegūt sirdsmieru, ja tēti guldītu tādā zārkā…
Atcerējos, ka mūsu pilsētā taču dzīvo Ausma Saulinska, kura ilgus gadus palīdzējusi cilvēkiem sēru gadījumos. Ausmas kundze uzklausīja mūsu bēdas un palīdzēja sagādāt tādu zārku, kāds bija man pa prātam un kādu tētis, pēc manas saprašanas, bija pelnījis. Dzirdēju, ka tas bija gatavots Kandavā.
Es neesmu no tām kašķīgajām sievām, taču domāju, ka pēdējā gaitā cilvēks jāizvada ar godu. Un tas skaidu spilvens ir obligāts, lai cik glauni tagad būtu materiāli, ar ko pildīt aizgājējam paredzēto pagalvīti.
A. A. Codes pagastā
