Latviešu lauksaimnieku kooperācija sākās jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad Latvijas laukos rosīgi darbojās dažādas biedrības.
Latviešu lauksaimnieku kooperācija sākās jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad Latvijas laukos rosīgi darbojās dažādas biedrības.
To vidū bija arī zemkopju, vēlāk lauksaimnieku biedrības, no kurām radās daudz citu ar lauksaimniecības attīstību saistītu organizāciju.
Izglīto latviešu saimniekus
Pirmās ziņas par zemkopju biedrošanos Bauskas pusē fiksētas 19. gadsimta otrajā pusē. 1876. gadā laikrakstā «Latviešu Avīzes» minēts, ka Mežotnē 1873. gadā bija saņemta atļauja dibināt zemkopju sapulci. To atbalstījis arī Mežotnes muižas īpašnieks firsts Līvens. Taču šī sapulce (t. i., biedrība) drīz beigusi darbošanos.
Tomēr ap to pašu laiku rosīgi strādāja lauksaimnieku biedrības citos pagastos – Stelpē, Vecmuižā, Vecsaulē, Bārbelē, Lieliecavā u. c. To uzdevums bija veicināt latviešu lauksaimnieku saimnieciskās aktivitātes un izglītošanu. Parastā forma – priekšlasījumi (lekcijas – A. U.) un kursi par visdažādākajām ar lauksaimniecību saistītām tēmām. Biedrību paspārnē veidojās arī savstarpējas krājaizdevu kases, kas ar atvieglotiem nosacījumiem saviem biedriem līdzēja tikt pie lopu spēkbarības, mākslīgajiem mēsliem, augstvērtīgām sēklām.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā lielākā bija Bauskas lauksaimniecības biedrība ar gandrīz simt biedriem. To vadīja Kristaps Stepermanis. Vēlāk šī organizācija kļuva par Bauskas apriņķa lauksaimnieku biedrību.
Priekšsēdis bēg uz ārzemēm
Lauksaimnieku biedrību centralizētai vadīšanai 1901. gadā tika izveidota Latviešu Lauksaimnieku centrālā savienība, kuras struktūrā darbību visā Latvijā izvērsa vairākas sekcijas (mājturības, lopkopības, piensaimniecības u. tml.), tā norādot darbības virzienus pagastu lauksaimnieku biedrībām.
Vairākas lauksaimnieku biedrības piedalījās 1905. gada politisko notikumu norisēs. Piemēram, ļoti aktīvu politisko darbību Iecavā izvērsa Lieliecavas zemkopju biedrības vadība, kam pirms tam jau bija nesaskaņas ar muižas īpašnieku grāfu Pālenu. Šīs darbības dēļ pēc 1905. gada biedrības priekšsēdētājam Brūmelim nācās bēgt uz ārzemēm. Apcietināja vairākus organizācijas valdes locekļus, biedrības darbība tika apturēta.
Pēc 1905. gada daudzās lauksaimniecības biedrībās bija vērojama pasivitāte. Pirmā pasaules kara laikā to darbība tika pārtraukta.
Biedrības paplašina darbību
Jauns impulss lauksaimnieku kooperācijai bija neatkarīgas Latvijas valsts rašanās. Daudzviet pirms kara izveidotās biedrības atsāka darbību. 20. gadu sākumā un pirmajā pusē katrā pagastā bija vismaz viena ar lauksaimniecību saistīta biedrība. To veidoja vidēji 30 – 40 biedru. Šo organizāciju mērķis bija lauksaimniecības atjaunošanas veicināšana, pagastu kulturāli sabiedriskās dzīves aktualizēšana. Biedrībās izveidojās gan dramatiskie pulciņi, gan arī dziedātāju kopas, kas reizi pa reizei sniedza priekšnesumus pagasta iedzīvotājiem. Tas deva papildu līdzekļus biedrības galveno uzdevumu veikšanai – dažādo lauksaimniecības nozaru attīstības veicināšanai.
Govis – rekordnieces
20. gadu vidū un otrajā pusē Bauskas apriņķī kooperācija veicināja lopkopības un piensaimniecības attīstību. Šajā laikā 17 apriņķa pagastos tika izveidotas Lopkopības pārraudzības biedrības, kurās, pēc 1931. gada datiem, bija apvienotas 292 saimniecības. Minēto biedrību uzdevums – sekmēt lopu (govju un cūku) ražības pieaugumu ar pareizu ēdināšanu, tīršķirnes lopu radīšanu un uzturēšanu, kā arī regulāru lopu veselības pārbaužu veikšana. Biedrības pārzināja ierīkotās vaislas dzīvnieku stacijas (1931. gadā apriņķī bija 34 vaislas buļļu stacijas un desmit vaislas kuiļu staciju). Tās cieši sadarbojās ar izveidotajām piensaimnieku sabiedrībām, kuru pārziņā atradās koppienotavas.
Lopkopības pārraudzības biedrību amatpersonas regulāri apkopoja lopkopības un piensaimniecības statistiku, rīkoja izstādes, publicēja sasniegumus un prēmēja veiksmīgākos. 1931. gadā, piemēram, Bauskas apriņķī paraugsaimniecības ar visaugstāko ražību un viszemākajām ražošanas izmaksām bija Zālītes pagasta «Fridrihmuiža» (īpašnieks J. Freidenfelds) un «Olas» (J. Salputra), Iecavas pagasta «Secēni» (Ž. Brežinskis), Vecsaules pagasta «Doriņi» (U. Līdaks), Bauskas pagasta «Ciņi» (G. Reinats) un «Zeltiņi» (I. Reinats). To noteica saražotā viena kilograma augstākā labuma sviesta izmaksas. Kopumā Bauskas apriņķī vidējās viena kilograma sviesta ražošanas izmaksas bija Ls 2,50, minētajās paraugsaimniecībās – mazākas par diviem latiem.
Lopkopības pārraudzības biedrības regulāri publicēja datus par govīm – rekordniecēm, kas bija viens no nosacījumiem ražošanas izmaksu samazināšanai. Piemēram, 1931. gadā divās apriņķa saimniecībās bija govis, kuru izslaukumi pārsniedza 5000 kg. Kurmenes pagasta «Spruntuļu» saimniekam J. Bramanim bija pat divas šādas govis – rekordnieces. Govs Pujene devusi 5167 kg piena, bet govs Baltgalve – 5009 kg. Vēl divās saimniecībās bija ragaines, kuru izslaukumi pārsniedza 4900 kg. Piemēram, Vecsaules pagasta «Doriņu» saimnieka govs Lielnieces izslaukums bija 4979 kg piena gadā.
