Mežotnes pamatskolas bijušajai direktorei un skolotājai Natālijai Šaršņovai rīt, 27. septembrī, paliks 80 gadu.
Mežotnes pamatskolas bijušajai direktorei un skolotājai Natālijai Šaršņovai rīt, 27. septembrī, paliks 80 gadu.
Direktores amatā viņa strādājusi 30 gadu, bet krievu valodas un literatūras skolotājas darbu pārtraukusi pirms trim gadiem.
Eleganta un liriska
Natāliju Šaršņovu mežotnieki dēvē par irbīti. Miniatūra, apbrīnojamas enerģijas pārpilna. Kājās allaž smailpapēžu kurpītes, bet mati sakārtoti glītā frizūrā. Pat uz mazdārziņu Natālija dodas saposusies.
Vēl pirms diviem gadiem Natālija vienatnē devusies apciemot dzimtās vietas Sibīrijā. Vispirms braukusi uz Maskavu, tad trīs diennaktis vilcienā līdz Krasnojarskai. Ilgā ceļojuma mērķis – tikšanās ar draugiem bijušās skolas absolventu salidojumā. «Es tak sevi no malas neredzu un nevaru spriest, cik ļoti esmu mainījusies. Taču bija liels šoks, kad nepazinu savu bērnības draudzeni,» tikšanās epizodi filosofiskā mierā atceras skolotāja.
Natālija pēc atgriešanās mājās uzrakstījusi un aizsūtījusi draudzenei veltījumu dzejas rindās. Vārsmās ir jaušama Puškina valodas mūzika. Skolotājai Šaršņovai Puškins ir iemīļotākais krievu literatūras klasiķis, kura dzejoļus viņa zina no galvas.
Kareivim māca svešvalodu
Ar Latgales latvieti Leonu Šaršņovu Natālija apprecējusies Otrā pasaules kara laikā Sibīrijā. Frontē ievainotais kareivis nokļuvis hospitālī, kas bijis Natālijas vadītās skolas šefības objekts. Svešinieks reiz palūdzis, lai jauniņā pedagoģe palīdz viņam iemācīties krievu valodu. «Tikai vēlāk uzzināju, ka Leons diezgan labi runāja krieviski. Viņš pielietoja viltību, lai biežāk varētu atrasties manā tuvumā,» romantisko iepazīšanās epizodi atstāsta jubilāre.
Uz Latviju Šaršņovi atbraukuši 1946. gadā un apmetušies Iecavas pagasta «Podāzeļos» pie Leona vecākiem. Natālija devusies uz Bauskas apriņķa Izglītības nodaļu darba meklējumos. Viņai tikušas piedāvātas vairākas skolas. Vīra vecāki ieteikuši strādāt Mežotnē, jo ar Leona motociklu līdz turienei varējis ātri nokļūt.
Mežotnes pils pārvaldnieka mājās Natālija Šaršņova atvērusi pamatskolas krievu plūsmas klases, jo pēc kara pagastā bijis daudz ukraiņu, baltkrievu, krievu.
Sieviete ar dāsnu sirdi
Pēc latviešu un krievu plūsmas apvienošanas par Natālijas Šaršņovas darbavietu kļuva Mežotnes skolas vecā ēka vairākus kilometrus no pagasta centra.
«Mamma bija ļoti stingra skolotāja, bet visi viņu mīlēja,» atzīst Natālijas audžumeita Liene Ose. Viņa nokļuva Šaršņovu ģimenē, būdama 13 gadu veca bārene. Liene auga kopā ar skolotājas bērniem Voldemāru un Elvīru un joprojām ir pilntiesīga ģimenes locekle. Viņas meitām Natālija ir mīļā «babuška». Arī Lienes ģimene dzīvo Mežotnes pagastā, tādēļ sakari ar audžumāti ir ļoti cieši. Bez aizkustinājuma asarām Liene nespēj runāt par Natāliju. Viņai pat bail iedomāties, kā veidotos dzīve, ja kritiskā situācijā negadītos sastapt krievu sievieti ar dāsnu sirdi.
Skolotājai ir vairāki pieauguši mazbērni. Elvīras meita Liāna Millere strādā par Daugavpils pilsētas prokurori, bet dēla Voldemāra ģimene dzīvo Maskavā. Viņš ir atvaļināts diplomātiskā dienesta darbinieks.
Gaišu domu spēks
Daudzi Natālijas Šaršņovas bijušie skolēni jau ir kļuvuši par vecmāmiņām un vectētiņiem. Pedagoģei piemīt apskaužama spēja saprasties ar visu paaudžu cilvēkiem. Kādreizējie audzēkņi bieži zvana, nāk ciemos, aicina piedalīties sarīkojumos. Natālijai netrūkst arī kolēģu uzmanības.
Mežotnes pagasta padomes priekšsēdētājas Ineses Dombrovskas bērniem Natālija Šaršņova savulaik mācījusi krievu valodu un literatūru. Apbrīnojot viņas erudīciju un dzīvesprieku, Inese bilst: «Pat uz ceļa, satiekot bijušos audzēkņus, skolotāja apstājas un parunājas. Tie nav formāli pieklājības dialogi. Viņa apmeklē arī visus Mežotnes pamatskolas izlaidumus, par visu ir informēta un gatava piedalīties.»
Natālijai Šaršņovai ir grūti atbildēt, kāpēc cilvēki pēc viņas tiecas: «Esmu labestīga. Viss sliktais man ātri aizmirstas. Cienu cilvēkus un respektēju viņu uzskatus. Dīvaini, taču stingrību man neviens nav pārmetis. Esmu centusies audzināt darbīgus, prātīgus un sabiedrībai noderīgus cilvēkus. No sirds priecājos, ka arī manu bērnu un mazbērnu dzīve ir piepildīta, ka mežotnieki mani joprojām mīl un atceras.»
