Daudzi autobraucējus iedala trijās kategorijās – iesācējos, sievietēs un vīriešos.
Daudzi autobraucējus iedala trijās kategorijās – iesācējos, sievietēs un vīriešos.
Šoreiz uz sarunu aicināju sievietes. Bija interesanti ieklausīties divu dāmu braukšanas pieredzē.
Vienreiz sodīta
“Man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Autovadītājas tiesības man ir jau 31 gadu,” stāsta baušķeniece Dace Staļūne. Viņa stūrē 1986. gada izlaiduma “Volgu”, pirmais braucamais bijis “Zaporožecs”. Braukšanas eksāmens Dacei bija jākārto ar smago mašīnu. “Grūtākais bija atpakaļgaitā iestūrēt mūra vārtos. Bija perfekti jāpārzina auto tehniskā uzbūve,” teic ilggadējā braucēja.
D. Staļūne tikai vienreiz uz ceļa esot sodīta. “Tas nebija par ātruma pārkāpumu. Toreiz netīšām nogriezos neatļautā vietā. Par to miliči man lika maksāt rubli un, kā tajos laikos bija pieņemts, apmeklēt satiksmes noteikumu lekcijas,” atceras braucēja.
Nepatīk citu padomi
Mašīnā Dacei tīk relaksēties, pie stūres lieliski varot aizgaiņāt stresu. “Man prieks “autiņā” būt pašai ar sevi. Ieslēdzu “Latvijas Radio 2″ un spiežu pedāli. Nepavisam nepatīk, ja blakus sēdošais grib mani regulēt,” atklāj šofere. Autovadīšana Dacei nav kļuvusi par atkarību. Uz veikalu vai tirgu viņa labprāt dodas kājām. “Autiņš” bijis vajadzīgs galvenokārt darbam, daudz nācies stūrēt pa laukiem.
Kādreiz ar vīru tirgojuši rozes. Braucot pa plašo Padomju Savienību, ik pa laikam abi pie stūres mainījušies. “Jau tolaik nejutu stresu, bija vienalga, uz kuru valsti braucu. Satiksmes noteikumus zinu, tātad problēmu nevar būt,” skaidro Dace. Viņa vēl joprojām katru dienu brauc ar iemīļoto “Volgu”, reizi nedēļā mēro ceļu uz Rīgu.
Prot iegrozīties
Uz ceļa lielas problēmas D. Staļūnei nav gadījušās. Mobilais telefons vienmēr ir pa rokai, atliek tikai piezvanīt vīram, izstāstīt, kas par vainu, un pacietīgi gaidīt palīgu. Riepu Dace māk nomainīt. “Vīrs ir ilggadējs šoferis, auto prot sataisīt, tāpēc arī citu nepērkam. Jaunai mašīnai trūkst līdzekļu. Ar lietotu “ārzemnieci” bieži būtu jādzīvo pa servisiem,” uzskata baušķeniece.
D. Staļūnei nācies piedzīvot braucēju nosodošu attieksmi pret senākām mašīnām. “Tiklīdz ierauga kustamies “Volgu”, visi ir gatavi to apdzīt. Dažkārt Rīgā es pat atveru logu un lūdzu, lai taču mani palaiž. Galvaspilsētā ļoti nogurdina sastrēgumi. Mūsdienās braukšana ir gluži citāda. Padomju laikos uz ceļiem bija maz mašīnu. Tagad ir jātur ātrums. Ar vecu autiņu apdzenot lielos furgonus, dažkārt rodas riskantas situācijas, jo “Volgai” nav fiksā uzrāviena,” teic Dace.
Viņa noliedz, ka sievietei ir grūti auto novietot stāvvietā. Kaut arī “Volga” viegli nepadodas manevrēšanai, D. Staļūnei nav sarežģīti iegrozīt mašīnu vajadzīgajā laukumiņā. Visgrūtāk esot ar piekabi atpakaļgaitā iestūrēt garāžā. Dacei pirms neilga laiciņa gadījies ciest negadīju mā – “Volga” apmetusi kūleni. Traumu dēļ mazu laiciņu braukšanu nācies pārtraukt, bet nu atkal viss esot kārtībā.
Sajūt kā stihiju
33 gadus vecajai vecsaulietei Mārai Kuļikauskai braukšanas pieredze ir jau desmit gadu. Viņa stūrē 1986. gada “Volkswagen Golf”. Tiesības ieguvusi pirms astoņiem gadiem. “Braukšana ir mana stihija. Šķiet –, ja naktī kāds man piedāvātu braukt ar mašīnu, vienmēr būtu gatava,” tā Māra. Viņu vilina ātrums. Vienu reizi, steidzoties uz darbu, pārsniegusi ātrumu. Tad nācies maksāt soda naudu. “Esmu pārdroša. Vīrs vairāk par mani uztraucas un domā nekā es pati. Ja viena aizbraucu kur tālāk, viņš bieži zvana un apjautājas, kā man sokas,” stāsta Māra.
Pārsteidz attieksme
M. Kuļikauska piedzīvojusi divus starpgadījumus: “Esmu sabraukusi vistu. Reiz uzstūrēju virsū sētas stabiņam un iebuktēju golfiņam priekšu. Ai, bet kam gan tādi sīkumi negadās!” Māra bieži ar ģimeni brauc pie mammas uz Ozolaini. Gadījies, ka uz ceļa izskrien kāds neuzmanīgs stirnēns. Šofere iemanījusies apstāties un pagaidīt, jo vienam dzīvniekam var sekot citi.
Mārai nepatīk vīriešu noraidošā attieksme pret sievietēm braucējām. “Šogad ziemā auto ieslīdēja grāvī. Stāvēju aukstumā ar gadu veco meitiņu Klēru uz rokas. Divas mašīnas pabrauca garām un neapstājās, lai palīdzētu. Labi, ka vīrs jau bija ceļā pie mums. Ir gadījies, ka šoferi pašu kļūdu dēļ kliedz un lamā mani. Tā nedrīkst sievieti pazemot,” vecsauliete ir sašutusi.
Māras ģimenē aug trīs bērni, tāpēc auto pilda pārvietošanās funkciju. Katru rītu vīrs Uģis novērtē auto, lai sieva droši var doties ceļā. Tagad Māra audzina pusotru gadu veco Klēriņu. Pirms tam viņa strādāja Bauskas rajona Bērnu un jauniešu centrā, ik rītu uz darbu brauca ar auto un pa ceļam aizveda dēlus uz Vecsaules pamatskolu.
Regulāri vedot dēlu uz treniņiem Bauskā, Māra ņem līdzi Klēru. Tiklīdz auto ierūcas, meitiņai aizmirstas visi kašķi. “Iesēžoties auto, arī pati tūlīt piesprādzējos. Kādā raidījumā dzirdēju, ka bērnam, sasniedzot gada vecumu, nepatīk, ja viņu vienu pašu piesprādzē. Ja mazulis redz, ka arī mamma piesprādzējas, viņš vairs nepārdzīvo. Golfiņš mani ir izlutinājis, visur esmu pieradusi braukt ar mašīnu,” tā Māra.
***
Fakti
– Latvijā 2004. gada 1. janvārī autovadītāja tiesības bija 239 tūkst. 312 sievietēm un 504 tūkst. 752 vīriešiem.
– 2003. gadā autovadītāja apliecības saņēma 13 tūkst. 390 sievietes un 13 tūkst. 509 vīrieši.
