Mums, sievietēm, tik bieži šis un tas atgadās… Braucot ar prāmi no Stokholmas atpakaļ uz Rīgu, tiku iesaistīta kajītes kaimiņieņu dzīvesstāstā. Viņām arī bija atgadījies!
Mums, sievietēm, tik bieži šis un tas atgadās… Braucot ar prāmi no Stokholmas atpakaļ uz Rīgu, tiku iesaistīta kajītes kaimiņieņu dzīvesstāstā. Viņām arī bija atgadījies!
Manas ceļabiedres sauksim par Ļenu un Taņu. Abas ap gadiem 45 – 47. Ļena – bezgala krāšņa sieviete, kam viss savā vietā un paspilgtināts ar krāsām, dekoltētu lencīštērpu, zeltiem visur, kur tik tos var piekārt vai uzlikt. Taņa daudz ieturētāka, teiksim – skandināviskāka, jo, kā zināms, viņu sievietes ar spilgtumu uz ielas neizceļas.
Ļenas stāsts
– Piecus gadus avīžu sludinājumu lapās un internetā meklēju sapazīšanās iespējas ar rietumu vīriešiem. Beidzot pēc ilgām pūlēm un gaidām Ēriks no Zviedrijas atsaucās. Nu šovasar no viņa nāca aicinājums braukt ciemos. Kā es posos! Anita, tu jau manu čemodānu neredzi, es to atstāju lejā ieslēgtu bagā žas glabātavā (mūsu kajīte bija 7. “stāvā”). Tas tiešām ir milzīgi liels, jo visus tērpus sapakoju, gribēju būt “krasavica” (skaistule).
Un kur es ierados? Atklājās, ka pie zemnieka meža vidū, tur viņš strādā savā fermā! Apkārt sūdi un dubļi “po koļeno” (līdz ceļiem), sabiedrības nekādas. Naktīs tāds klusums, iedomājies – putnus dziedam dzirdu. Kam gan visi mani tērpi, ja nekādas iešanas, nekādu restorānu, ne izpriecu. Ēriks aizveda mani uz vienīgo kafejnīcu. Kad es iegāju iekšā, visiem vietējiem apmeklētājiem žoklis atkārās, bet mans Ēriks kā pāvs dižojās. Es taču viņa “akcijas” cēlu. Apkalpošanas kultūras tajā “kafūzī” nekādas, aukstu kafiju man iedeva! Es taču pie Rīgas kultūras pieradusi, ziniet, cik mums Rīgā smalki apkalpo restorānos… Es viņus gan izdancināju, kamēr man labu kafiju pasniedza.
Sapratu, ka tur nu nekāda palikšana man nebūs, pavisam citādu zviedru dzīvi iedomā jos. Ak vai, atkal būs jāturpina meklējumi…
Taņas stāsts
– Pārāk neuztraucies, Ļenočka, man desmit gadi pagā ja, kamēr sameklēju un satiku savējo. Esmu nu precējusies ar zviedru, dzīvojam Stokholmā. Strādāju viesnīcā, kopju telpas. Sākumā bija smagi, nu esmu pieradusi. Arī zviedru valodā esmu ielauzījusies, grūta gan tā viņu valoda. Vai ne tā? (Šis jautājums domāts man, Anitai. Bet es gan nepiekrītu, sakot, ja vācu vai angļu valodu zini, tad zviedru iemācīties visai viegli, ja vien mācies un ir regulārs treniņš… Uz manu repliku abas ceļabiedres vienoti iesaucās: jums, latviešiem, vienmēr visas valodas vieglas!)
Tālāk Taņa turpina: – Lai gan dzīvojam un strādājam Stokholmā, nekādas izpriecas un izklaides mums nav. Abi ar vīru smagi strādājam. Kad pārnākam mājās, gulēt vien gribas. Bet to nu, Ļena, ielāgo – zviedri ar sievietēm no austrumiem ir uzmanīgi, televīzijā te bieži brīdina no Austrumeiropas un Krievijas sievietēm, ar kurām varot iekrist, kuras esot krāpnieces.
Viņa nepadosies
Tad abas sāka tērzēt par to, ko Taņa un viņas vīrs ēd, kādas maltītes un kā Zviedrijā tiek gatavotas. Tas man kļuva neinteresanti, un es devos uzēst uz kuģa restorānu. Tur savukārt ievēroju, kā ceturtā ceļabiedre no manas kajītes cenšas “nocopēt” kādu zviedru vīrieti. Un man uznāca nevaldāma smieklu lēkme. Kādēļ es smējos, lasītāj, nevaru pat izskaidrot. Varbūt tādēļ, ka iztēlojos zviedru vīriešus apziedušos ar medu un Latvijas sievietes kā mušas, kas viņiem lidinās un dīc riņķī… Varbūt tādēļ, ka mūsu sievietēm visi rietumnieki šķiet kā sapņu prinči no Holivudas filmām, ka mēs esam sasapņojušās par viņiem, nedomājot, ka arī Zviedrijā, piemēram, cilvēki strādā. Ka tur, tāpat kā Latvijā, ir arī lauki, meži un cūkas, govis kopjamas…
Otrā dienā, Rīgas ostā kāpjot laukā no kuģa, ieraudzīju, kādu koferi un kā stiepa nabaga Ļena. Ceļasoma viņai bija, nepārspīlējot, pamatīga galda lielumā. Rīgas ostā, kā zināms, ir tā stulbā kārtība, ka pasažieri nevar normāli pa trapu ne iekāpt, ne izkāpt, jāiet cauri automobiļu klājam. Un tā ir papildu kāpšana pa šaurām ejām un kāpnēm, kur ar tik lielu koferi sievietei ir ko nostiepties. Vērojot, kā Ļena cīnās ar savu nešļavu, man tiešām vairs smieties negribējās. Man kļuva viņas pavisam žēl. Tā beidzās viņas sapņu ceļojums. Tomēr nešaubos, ka Ļena drīz attapsies un meklējumus turpinās. Viņa ir sieviete cīnītāja, tādas nekad nepadodas.
