Uz Īslīces ciema padomi aizgājuši gar lauka malu, Dagmāra un Juris Smiltiņi apprecējās, citiem nezinot.
Uz Īslīces ciema padomi aizgājuši gar lauka malu, Dagmāra un Juris Smiltiņi apprecējās, citiem nezinot.
Ne tāpēc, ka būtu kas slēpjams. Viss noticis pat ļoti ikdienišķi dažās minūtēs, arī liecinieki nav aicināti. Bija 1951. gada 11. augusts.
Bez darba nevar
Tolaik prātā nav nācis, ka varētu dzīvot kopā tāpat, bez precēšanās, kā to dara šolaiku jaunieši, saka Dagmāra. Juris bilst – bija pēckara laiks, cilvēki gribēja mājīgumu, sirsnību, vajadzēja otru blakus.
Sākuši ar gultu un galdu. No vecākiem atbalstu nav varējuši gaidīt, jo kolhozā maksātas desmit kapeikas par izstrādes dienu. Par visu vajadzējis cīnīties pašiem, smagi strādājot. To mācījuši arī meitām. Darba nekad nevar būt par daudz, šajos laikos tas īpaši no svara, piebilst Dagmāra.
Kopš 1968. gada Smiltiņi ir ceraukstieši. Savā mājiņā līvāniešu pudurī viņi dzīvo no 1989. gada, nu jau kopā ar jaunākās meitas Jautrītes ģimeni. Jaunākajai mazmeitai 19 gadu, ir pieci mazbērni un trīs mazmazbērniņi. Savu laiku vasarās viņi dzīvo pie vecvecākiem Ceraukstē.
Dienā, kad “Bauskas Dzīve” brauca pie Smiltiņu ģimenes uz Cerauksti, laukā bija īsts draņķa laiks – sniga un lija. Bet Juris dārzā zāģēja veco ābeļu zarus, bez darba dzīvot viņš neprot un negrib.
Dagmārai diena sākas un beidzas ar darbiem kūtī, kur ir rukši un gotiņa. Bez tā nevarētu. “Kad govs aizlaista ciet, ik pa laikam jāskrien uz veikalu – te krējuma pietrūkst, te piena. Uzreiz pensionāra maciņš dabū trūkties,” tā Dagmāra.
Cepumi kūst mutē
Otra rūpe – ēst gatavošana. Katru dienu pie galda ir četri cilvēki. Sildītas zupas šajā ģimenē nav cieņā, tāpēc nākas vienmēr kaut ko izdomāt, lai divas dienas pēc kārtas nav jāēd viens un tas pats. Mēs tikām cienāti ar cepumiem un piparkūkām, kas mutē kusa. Laikam tāpēc, ka tie pašu cepti, nevis no bodes nesti.
Mazmeita mācās Rīgā. Kad viņa nedēļas nogalē brauc uz mājām, omīte velk no cepeškrāsns ābolmaizi. Pagrabā vēl ir pašu dārzā audzētie, stāsta Dagmāra un liek meitai Jautrītei atgādināt savu iecienītāko ābolu šķirņu nosaukumus, to, kuri sārtvaidži. Juris piebilst, ka ābelēm jāiztur nopietna pārbaude. Dārzā paliek tās, kuru augļi iegaršojas un pagrabā glabājami vismaz līdz martam, tad labi. Ja tā nenotiek, ābele tiek nozāģēta un vietā stāda citu.
Godina uzticīgākos
Smiltiņu ģimenes dzīvei zelta prove ielikta 2001. gada rudenī, kopā aicināti radi. Līdz nākamai laulības jubilejai jānodzīvo septiņi gadi, rēķina Juris. Taču dancojuši pavisam nesen, jo 14. februārī Ceraukstē ļoti sirsnīgi svinēta Valentīna diena. Pagasta padome bērnudārza zālē aicinājusi kopā tos pārus, kuri pratuši ilgus gadus saglabāt uzticību. Vietējā kultūras nama vadītāja Inita Gilberte dzimtsarakstu arhīvā atradusi, ka saskanīgi dzīvojušas ceraukstiešu Janušausku, Rumbu, Buķeļu, Zomerovsku ģimenes. Valdai un Jurim Āboliņiem zelta kāzas pēc gada.
Dagmāra un Juris stāsta, ka ģimeņu pēcpusdiena bijusi ļoti sirsnīga. Jauki dziedājuši “vecie zēni” – Daugavas Vanagu ansamblis, kas licis atcerēties jaunību. Pēc cienāšanās pie kafijas galda labprāt uzdejojuši.
Juris Smiltiņš atzīst – lai ilgi nodzīvotu kopā, vajag otru saprast un arī piekāpties. Viņš izsaka dzirdētu un paša pārbaudītu patiesību.
