Aprīlī apritēs pieci gadi, kopš grupas «Autobuss debesīs»puiši sanākuši kopā un kaldinājuši atpazīstamību, izpildot Imanta Kalniņa dziesmas.
Aprīlī apritēs pieci gadi, kopš grupas “Autobuss debesīs”puiši sanākuši kopā un kaldinājuši atpazīstamību, izpildot Imanta Kalniņa dziesmas.
Šopavasar “Autobusa debesīs” vezumā arī pirmais pašu albums “…taureņiem, kaijām un spārēm…”. Tā noskaņa ir izteikti romantiska, mūzikas saturisko kvalitāti bagātina pazīstamu dzejnieku – I. Ziedoņa, M. Čaklā, K. Elsberga, Vika, Ā. Elksnes – teksti. Uz jautājumiem, kuros ietvertas rindas no albumā iekļautām dziesmām, atbild, par romantiku un pašreizējo dzīvi stāsta grupas solists MARTS KRIS-TIANS KALNIŅŠ un ģitārists ANDRIS DZENIS.
– Romantismam sabiedrībā un katra cilvēka sirdī vienmēr atradīsies kāds stūrītis vietas. Tāpēc arī savu albumu veidojām šādā noskaņā, jo zinām, ir cilvēki, kuriem vajadzīgi pārdomu pilni teksti, gaiša mūzika un cerīgs skats pasaulē. Savukārt diska nosaukuma ideja skaidrojama tādējādi, ka tas domāts pilnīgi visiem: ne tikai dažādiem cilvēkiem, bet arī taureņiem, kaijām un spārēm.
Interviju sagatavot palīdzēja Skaistkalnes vidusskolas audzēkņi.
“Es zinu, ka Latvijā rudens
Ir lietains, bet pavasaris ir salts.”
– Šai dziesmā gribējās parunāt par patriotismu, jo mēs dzīvojam Latvijā, katrs to redzam citādāku. Taču ir lietas, kas nemainās, piemēram, četri gadalaiki. Gribas uzsvērt to balto, kas ir katrā no mums, lai tādējādi varētu vieglāk pārdzīvot dažādas nebūšanas.
“Es ticu cilvēkam savam,
Viņš noteikti kaut kur ir.”
– Tā ir svarīga lieta – atrast savu īsto cilvēku dzīvē. Es esmu atradis, gan jau citi arī. Taču tiem, kas vēl nav sastapuši, varētu ieteikt palūkoties sev apkārt. Iemācīties saskatīt draugu savos vecākos, iedraudzēties ar viņiem. Tie taču ir mūsu vismīļākie cilvēki.
“Man paredzēts viss,
Ieskaitot, protams, šausmas.”
– Tāda nu pasaule ir. Karš, zemestrīces un citas dabas stihijas – tās, manuprāt, ir vislielākās šausmas, kas cilvēku dzīvē var piemeklēt. Vēl šajā albumā gribētu atgādināt par cilvēka un dabas sadzīvošanu, par to, kā mēs, lielos, garos zābakos kājas ieāvuši, slājam pa pasauli, pa dzīvi. Arī tās ir šausmas, ja ne mums, cilvēkiem, tad varbūt tām spārēm un tauriņiem.
“Par tēviju varētu mirt,
Bet par tevi es gribētu dzīvot.”
– Jā, tā ir liela mīlestība, kuras dēļ gribas dzīvot. Vai tīņi šajā dziesmā to sapratīs, nezinu. Mēs katrs gribam mīlēt un lai mūs mīl. Ja jaunieši saka – mūsdienās pazudusi romantika, tā drīzāk ir poza. Es savulaik arī par mīlestības sāpēm nestāstīju vienaudžiem.
“Un zāle dīgstošā un puķes arī
Man dara pāri, ziedēdamas pāri.”
– Tā dzīvē notiek, ka visi dara pāri, un tev nav, kam prasīt, lai palīdz. Taču jauniešiem ir kāda priekšrocība – viņu vecumā pāridarījums ātrāk aizmirstas. Kas pašlaik briesmīgi sāp, rīt jau šķitīs smieklīgs. To lielu pārdzīvojumu brīžos vajadzētu atcerēties.
Vēl, šķiet, jauniešiem pāri dara mūsdienu māksla, mūzika, kurā netrūkst agresivitātes, ļaunuma, arī banālas vienkāršības. Savā albumā centāmies piedāvāt ko citu, iespēju rast atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, stāstot par šīm lietām skaisti, labestīgi. Tas būtu jauki, ja jaunieši, klausoties mūsu mūziku, paņemtu no tās gaišumu, sapratni.
“Gan jau atkal atnāks brīži rūgti,
Un būs kauns pēc palīdzības lūgt.”
– Tā ir problēma, īpaši pusaudžiem. Es arī ne par visu varēju izrunāties ar vecākiem, tomēr tas ir jādara. Bērniem ir jāsaprot, ka vecāki var būt viņu domubiedri, draugi. Re, mēs atkal nonākam pie sarunas sākuma atziņas, ka vistuvākie cilvēki mums var būt arī vecāki, un tas ir tikai normāli. Vēl taču ir arī māsas un brāļi, īpaši, ja viņi ir vecāki par mums.
Mums jāsaprot – pasaulē neesam vientuļi, vajag tikai pamēģināt atrast, ar ko parunāt. Ja nav neviena cita, var kaut vai ar taureni vai spāri. Tas ir normāli, tas ir romantiski, un no tā nevajag kautrēties.
