Uz Iecavu pie Novadu ģimenes «Bauskas Dzīve» devās, uzņēmējas Solveigas Ikertes mudināta.
Uz Iecavu pie Novadu ģimenes «Bauskas Dzīve» devās, uzņēmējas Solveigas Ikertes mudināta.
Viņai pirms dažiem gadiem no Iecavas piezvanījusi sieviete, kura sacījusi, ka viņai esot tāds pats latvisks uzvārds kā Solveigas Ikertes darbnīcas nosaukums – «Novads». Izlasījusi rajona laikrakstā, ka Bauskas «Novadam» piecu gadu jubileja, un nolēmusi «radinieku» apsveikt. Pat aizkustinošu dzejoli sirsnīgā zvanītāja norunājusi, atcerējās Solveiga Ikerte.
Šogad, nākot Ziemsvētkiem, «Novada» īpašniece nolēmusi sagādāt pārsteigumu Novadu ģimenei. Dāvanā tika izvēlētas baltas adītas šalles abiem un silta veste saimniecei. Nododot uzticēto velti saņēmējiem, «Bauskas Dzīve» Iecavā iepazinās ar cilvēkiem, kuri rajona avīzi lasa vairāk nekā 40 gadu.
Vieno agrāk pārdzīvotais
Irma un Laimonis Novadi sastapušies, jau būdami pensionāri. Viņa bijusi atraitne, viņš ilgi puisī nodzīvojis, pēc tam vairs necerējis, ka atradīs sev vēlamu dzīvesbiedri. Pirmā abu sastapšanās notikusi Viesturu pagastā, kurp tieši Mārtiņdienā, kāda paziņas mudināts, Laimonis aizbraucis pie Irmas ciemos. Pirms 11 gadiem pagasta padomē reģistrēta Novadu ģimene un Laimonis vedis sievu uz savu mazo dzīvoklīti Iecavā.
Atmiņas par jaunību abiem līdzīgi sāpīgas. Kurzemnieks Laimonis, tikko 16 gadu vecs, kara laikā paņemts gaisa spēku izpalīgos. Pēc tam viņš piespiedu kārtā izvests uz Vāciju, kur dzīvojis līdz kara beigām. Kad sācies ilgi gaidītais mājupceļš, dzimtene jau bija kļuvusi neaptverami liela… Aizrestotie vagoni vispirms piestājuši Igaunijā, tad ripojuši uz Grozniju Krievijas dienvidos. Laimonis nokļuvis tur, kur būvēts tolaik pirmais atomreaktors. Urāna smiltis šķipelējuši maisos un ķieģeļus ar rokām gatavojuši. 1946. gadā tomēr izdevies tikt uz Latviju. Kad Saldū klauvējis pie pusmāsas dzīvokļa durvīm, viņa nav pazinusi astoņpadsmitgadīgo, utu apsēsto puisi krievu armijas šinelī.
Irmas jaunības ceļi veduši uz Sibīriju. Viņa bijusi turīga zemnieka sieva un kopā ar ģimeni izvesta 1949. gadā. Svešumā pavadīti astoņi gadi, par tiem joprojām atgādina tolaik iegūtā astma. Irmas dzīves spēka gadi esot pagājuši, strādājot Viesturu pagastā.
Laimonis apguvis galdnieka un namdara amatus, ilgus gadus strādājis Iecavas putnu fabrikā, pēc tam ciemata katlumājā. Mūža lielākā daļa pagājusi, mitinoties kopmītnes istabiņās. Tāpēc tik ļoti tiek cienīts mazā dzīvoklīša miers un omulība divatā.
Neiztikt bez jaunākajām ziņām
Iecavā Novadu ģimene sastopas ar citiem represētajiem. Vecumā visiem līdzīgas intereses, vajadzīgas zāles, ārstēšanās. Ar labu vārdu tika pieminēts pašvaldības atbalsts. Laimonis joprojām cenšas katru rudeni aizbraukt uz atceres brīdi Brāļu kapos, kur tiek pieminēti viņa līdzaudži, kritušie gaisa spēku izpalīgi. Irma sirdi veldzē, lasot grāmatas, īpaši tuva viņai ir dzeja. Pašlaik tiekot krāta nauda, lai pasūtītu «Bauskas Dzīvi» visam 2001. gadam. Pastnieks Andris Kopeika viņiem nesot arī «Lauku Avīzi» un «Iecavas Ziņas». Taču tagad Irma domā, ka pastnieks pats būtu pelnījis kādu apsveikumu, jo viņa pirmais dzejolis nesen publicēts rajona avīzē. Sirsnīgi un labestīgi, tā par Novadu ģimeni sacīja pagasta padomes sociālās aprūpes dienestā.
