Maija beigās sauļojoties upes krastā, piedzīvoju kaut ko pilnīgi neiespējamu. Man pāri pārbrauca automašīna, ko vadīja piedzēries cilvēks.
Maija beigās sauļojoties upes krastā, piedzīvoju kaut ko pilnīgi neiespējamu. Man pāri pārbrauca automašīna, ko vadīja piedzēries cilvēks.
Mežonīgās sāpes, ko izjutu pirmajā brīdī, bija tikai sākums fiziskām un morālām ciešanām, ko man nācās un joprojām nākas ciest. Šovasar no jauna esmu iepazinusi gan savus draugus, gan cilvēkus, ko iepriekš uzskatīju tikai par paziņām. Katrs centās man palīdzēt, kā nu varēja. Esmu ļoti pateicīga saviem darbabiedriem Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Bauskas brigādē. Tādu lielisku priekšnieku kā Rišards Šakels diez vai ir daudz. Viņa attieksme un atbalsts man nozīmēja ļoti daudz.
Vēlos pateikties kolēģiem Bauskā un arī Dobelē, īpaši tiem, kuri ziedoja asinis – Armandam Naglāzim, Aivaram Andreiko, Andrim Purviņam, Ralfam Šastakovičam, Leonīdam Koļesņikovam, Aleksandram Vinogradovam. Asinis bija nepieciešamas, lai man veiktu operāciju. Tā ilga septiņas stundas.
Divus mēnešus pavadīju gultā, taču tagad jau spēju staigāt. Šo laiku vieglāku darīja cilvēki, kuri mani neaizmirsa – apciemoja, piezvanīja. Viņu vidū Daiga Lukse, Olita Meijere. Kad nākotne rādījās pavisam drūmās krāsās, viņas ar savu sirsnību mēģināja atvairīt manas smagās domas. Nevaru nosaukt vārdā visus, kuriem gribētos pateikties. Paldies jums visiem!
Ar cieņu un pateicību – I. ŠILTERE
