Pēdējās literārajās lappusēs nav Mārītes Veržunes vārda. Kāpēc tā, atbilde rodama viņas vēstules rindās.
Pēdējās literārajās lappusēs nav Mārītes Veržunes vārda. Kāpēc tā, atbilde rodama viņas vēstules rindās.
“Man šogad decembris ir gluži citāds. Esmu prom no savas ģimenes, draugiem, prom no skolas un arī savas valsts. Neprātīgi ilgojos pēc mēness staros zaigojošiem sniegpārsliņu miljardiem. Lielbritānijas dienvidos, kur pašlaik mītu, sniegs šogad nav redzēts. Kaut arī laikapstākļi vedina domāt par pavasara nākšanu, nav iespējams aizmirst Ziemassvētku tuvumu. Pilsētu un ciemu ieliņas grezno lampiņu virtenes, ļaudis pamazām pārņem iepirkšanās neprāts. Jau sāku baidīties, ka esmu nokļuvusi vietā, kur nav ne kripatiņas no Ziemassvētku dvēseliskuma. To, ka esmu kļūdījusies, sapratu vakardien, 18. decembrī, kad mazpilsētiņas iedzīvotāji sanāca kopā, lai dziedātu korāļus un cits citam vēlētu gaišus, sirsnīgus un sirdssiltus Ziemassvētkus.
Šajā baltajā gadalaikā ikvienam vēlu atrast sevī gaismiņu un sirdssiltumu, ko dāvāt citiem. Gaišām domām notrausīsim putekļus, bet tās nejaukās sadedzināsim svecīšu liesmās! Un pats svarīgākais – neaizmirstiet ticēt brīnumam!”
