Pagājis gadsimts, kopš Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja meistarnoveli «Purva bridējs», pēcāk arī lugu «Ugunī».
Pagājis gadsimts, kopš Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja meistarnoveli “Purva bridējs”, pēcāk arī lugu “Ugunī”. Nacionālajā teātrī nu skatāma šo darbu idejiskā atblāzma – Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūzikls “Hotel Kristina”.
Kārtējais trīsstūris
Uzreiz gribu pateikt – šī nav kārtējā versija par R. Blaumaņa darbu. Laipa uz pagātni mesta vien tādējādi, ka lugas galvenie varoņi ir Kristīne un Edgars. Viņa – mūzikas studente, ku ra arī strādā par kalpotāju viesnīcā, viņš – mūziķis, kurš dzied krogos. Akmentiņš šoreiz ir Šteins – daudzsološs arhitekts –, kurš vēlāk kļūst par viesnīcas īpašnieku.
Taču mīlas trīsstūris, kurā pirms 100 gadiem bija nokļuvuši Blaumaņa varoņi, izrādes gaitā pamazām izzūd. Divu cilvēku mīlestību nomāc šodienas sabiedrības vērtības. Izrādē arvien vairāk pievēršas sociālo problēmu tēlojumam. Laikmets tagad ir cits, tajā arvien mazāk vietas atliek mīlestībai. “Negribu, nespēju… pret sirdi,” apgalvo Kristīne, tomēr lugas darbība nepārprotami viņu virza racionāla, aprēķinā slēpta lēmuma pieņemšanas virzienā.
Jāieslēdz telefoni
Pārsteidzošs teksts izrādes laikā jādzird skatītājiem: “Lūdzu, ieslēdziet savus mobilos telefonus!” Aktieri aizkulisēs gaida, kā publika nobalsos, tā arī viņi spēlēs lugas finālu. Pirmajās izrādēs pārliecinošs bija Šteina pārsvars. Kristīnei tiek likts galvā plīvurs, viņas un Šteina rokas savijas kopā, skatuves dibenplānā skatāms salauzts Edgara stāvs. Ja balsojums būtu pretējs, izrāde beigtos pavisam citādi. Kā – to varēs zināt tikai tie skatītāji, kuri, desmit santīmu iztērējot par telefona zvanu, būs apliecinājuši simpātijas Edgaram.
Lugas autores, arī režisores Baņutas Rubesas veikums atstāj ļoti mazu iespējamību, ka balsojums varētu būt par labu Edgaram. Nedz Mārtiņa Egliena, nedz Intara Busuļa vizuālais tēls nerada vienīgā un kvēlā mīlnieka iespaidu. Kopīgi ar Kristīni izpildītā mīlas dziesma par veco, uzticīgo suni ir nepietiekama, lai skatītājus motivētu savu balsi atdot par Edgaru. Arī viņa dzīvesstāsts un sirdssāpes nemudina publiku jaunekli iemīlēt un vēlēt viņam laimi kopā ar Kristīni.
Aināra Ančevska Šteins arī nav nekāds superseksīgais mačo, nav arī vecs un nosiekalojies Mālnieks. Šteins un Edgars ir līdzaudži, savulaik viens otram grūtos brīžos snieguši palīdzīgu roku. Pirms gadiem 15 abi bija kopā uz barikādēm, atradās vienādās starta pozīcijās. Šteinam liktenis pagriezās biznesa virzienā, viņš iekļuva dzīves veiksminieku sarakstā, bet Edgars tālāk par kaismīgu mīlētāju un kroga muzikantu nav ticis. Dzīves “lūzers” – tā par tādiem edgariem daudzi šodien saka.
Sapnis par Gagarinu
Iestudējumā ir vairāki interesanti aktierdarbi, bagāts autores tekstā ieplūdināto ideju klāsts. Seriāla “Likteņa līdumnieki” katru svētdienu novecojošā triju bērnu māte, dzīves nomocītās Ievas tēlotāja, Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska pēkšņi atklājas kā jauna un ļoti pievilcīga aktrise. Vizuāli izteiksmīgs arī Egils Melbārdis, Daiga Gaismiņa, lielisks Uldis Anže. Bagātu sociālo tēlu izrādē ienes operas soliste Dace Volfarte Kristīnes mātes, viesnīcas trauku mazgātājas, lomā. Īpaši skatā, kad viņa, atcerēdamās savu padomju laiku jaunību, izspēlē lielisko mīlas duetu ar Gagarinu – izcilo krievu kosmonautu, pagājušā gadsimta 60. gadu meiteņu elku.
Pretrunīgi vērtējama Baibas Bartkevičas izvēle Kristīnes lomai. Francijā dzīvojošā kamerdziedātāja izrādē šķiet ne savā ādā, auksta, neizteiksmīga. Kāpēc Šteinam tādā vajag iemīlēties – pārliecība nerodas.
Māras Zālītes librets ir asociācijām pārpilns. Jāņa Lūsēna mūzikā diemžēl viens pēc otra ieskanas kaut kur jau dzirdēti motīvi. Tomēr izrāde noteikti būs publikas apmeklēta.
