Šovasar vecmāmiņu un vectētiņu skola norisinājās no 3. līdz 7. augustam Skaistkalnē, Eleonoras Maisakas atpūtas mājā «Upescelmiņi». Tur tikās 15 dzīvesprieka pilni vecvecāki, lai papildinātu zināšanas.
Nīgrie nebrauc
Kad «Bauskas Dzīve» apmeklēja vecmāmiņu un vectētiņu skolu, varēja novērot, cik ļoti visi vecvecāki ir saliedēti, dzīvespriecīgi un kāri dalīties pieredzē un gūt jaunas zināšanas. Mazbērni, nesen atgriezušies no peldes, tekalē apkārt, sasaucas, bet omes un opis bezrūpīgi atpūšoties smej, ka nīgrie un īgnie vecvecāki nemaz uz šitādu skolu nebrauktu.
Programma bija piepildīta. Katru dienu no rīta līdz vakaram vecvecāki piedalījās dažādās aktivitātēs un nodarbībās, kurās papildināja zināšanas ne tikai par mākslu būt vectēvam vai vecmammai. Tajās varēja apgūt daudz ko jaunu, piemēram, mācīties dabā atrast ārstniecības augus, gatavot smērītes, zālītes, ārstnieciskus uzlējumus, kā arī novērtēt un prast izbaudīt vecuma tuvošanos.
Dara to, kas patīk
Vecmāmiņu kompānijā bija viens vectētiņš – Jānis Krūmiņš no Rīgas. Viņš Lauku atbalsta dienestā mācās par mežiem un kā tos apsaimniekot. «Reiz mežniecības nodarbībās pateica, ka gaidāma vecvecāku skola. Gandrīz uzreiz pieteicos. Paskatījos informāciju internetā un sapratu, ka ir jābrauc. Es vienmēr cenšos izmantot iespējas un piedalīties visur, kur vien tieku, daru to, kas man patīk,» atklāj J. Krūmiņš.
Viņam šīs nodarbības palīdz no jauna atklāt, kā jāaudzina un jāstrādā ar bērniem: «Mana sieva ir psiholoģe, viņa daudz ko zina par to, kā jāapietas ar bērniem. Kad paši savus audzinājām, tad par tiem atbildīga bija sieva, mani pienākumi vairāk saistījās ar naudas pelnīšanu un ģimenes uzturēšanu. Diemžēl man sanāca viņiem veltīt mazāk laika, nekā būtu vēlējies. Tomēr bērni izauga gudri, patstāvīgi, paši nu ir vecāki, un, tā kā arī man tagad ir daudz vairāk brīva laika, es varu braukt ciemos pie savām atvasēm un piedalīties mazbērnu audzināšanā,» stāsta vienīgais dalībnieks vīrietis.
Milzums informācijas
Uz vecmāmiņu un vectētiņu skolu bija ieradusies rīdziniece Anda Rožukalne. Viņa pazīst skolas organizatori Eleonoru, kura viņai personiski piedāvājusi to apmeklēt.
«Divreiz man nebija jāsaka, man nemaz nebiju divu domu – noteikti jābrauc! Man patīk viss, kā šeit tiek pasniegts, te ir koncentrēts milzīgs informācijas apjoms vienā nedēļā. Tas mūs visus tik ļoti bagātina! Skaistkalnē valda tāds miers! Par cilvēkiem var iemācīties vairāk, redzot tos neierastās vai grūtās situācijās, bet šeit tādu ekstrēmu situāciju nemaz nav. Viss vienkārši nokārtojas. Mēs «Upescelmiņos» tiekam lutināti ar tādu kulināriju, ēdienkarte kā smalkākajos restorānos. Dāmas te sacenšas gatavošanā, bet tas palīdz iemācīties papildu zināšanas – kā pasniegt, kur ko novietot. Arī bērniem šeit ļoti patīk, ceru, ka nākamgad atkal varēšu atbraukt,» stāsta A. Rožukalne.
Viņa vecvecāku skolā ir iemācījusies dažādus sīkus knifiņus, piemēram, kā bērniem iemānīt dārzeņus – sagriezt dažādās formās, turklāt ar robotu nazi, tad gabaliņi pavisam ātri no šķīvja pazūd. Anda teic, ka ir apguvusi dažādas it kā nenozīmīgas lietas, kuru zināšana nu būs neatsverama. «Šis ir pozitīvu emociju apkopojums, kā trūkst parastajā ikdienā. Tagad es būšu uzlādēta visam atlikušajam gadam,» priecājas vecmamma.
Vecvecāku skolas organizatore Eleonora Maisaka ir apmierināta un priecīga par šogad paveikto. «Šogad skolas norise vedas daudz labāk. Problēmas vai likstas tiek atrisinātas viegli, kā arī visi ir vairāk nodarbināti,» stāsta E. Maisaka.
Uzlabo programmu
Ievērojamu peļņu vecmāmiņu un vectētiņu skolas organizēšanā Eleonora negūst. Rīkotāja vēlējās, lai šis būtu mazs pasākums, kurā nav vairāk par 15 cilvēkiem, lai būtu ģimeniskuma izjūta. Omītes un opis maksā 60 eiro par piepildīto nedēļu. Viņi tiek pabaroti, izguldīti un izglītoti.
«Ja man būtu jāmaksā par ēdināšanu, tad šī pasākuma organizēšana pavisam noteikti neatmaksātos. Mums daudzi zemnieki ziedo visādus dārza labumus, paši varam palīdzēt ēdiena gatavošanā. Vecmāmiņu skolā visi vakari ir piepildīti ar sarunām un nodarbībām – esam praktizējuši arī veselības vingrošanu,» stāsta E. Maisaka.
Eleonorai ir iecere vecmāmiņu un vectētiņu skolu organizēt arī nākamgad, jo tie vecvecāki, kas skoliņu ir apmeklējuši, to popularizē draugiem. Programma ievērojami mainīta netiek, bet uzlabota gan. Piemēram, psiholoģe Daina Reinfelde savas lekcijas sagatavo, balstoties uz mācību dalībnieku vēlmēm, – viņi aizpilda anketas, pēc kurām tiek sagatavota nākamā gada programma.
Piedalās ar uguntiņu
«Man no šīs vietas ir atkarība. Šeit ir īpaši cilvēki. Eleonora ir kā uguntiņa, kas veicina arī pārējo vārīšanos un piedalīšanos. Tās ir manas personiskās simpātijas,» atklāj psiholoģe Daina Reinfelde.
«Šī skola vispirms ir krāsains gabaliņš ikdienā, tā ir izraušanās no ikdienas rutīnas un iespēja paskatīties uz citiem, paklausīties un dalīties tajā, kā paši domā un jūtas. Šī ir kārtīga iespēja daudzveidīgāk socializēties. Es no savas puses devu teorētisku informāciju, kuru apguvām problēmdiskusiju formā, daloties ar pašu piedzīvoto. Vecvecāki stāstīja, kā audzinājuši savus bērnus, ko pieredzējuši, bet tagad viņi vairs nav vecāki. Viņi ir vecvecāki. Tā ir iespēja pabūt skolā kopā ar saviem mazbērniem, redzēt viņus citos apstākļos, ārpus ierastās vides. Daudzi vecvecāki bieži vien tieši tur saskata, cik viņu mazbērni patiesībā ir izauguši lieli, cik daudz viņi var paveikt un cik patiesībā forši viņi ir. Tā ir kolosāla pozitīva gaisotne, kura man pašai sniedz baudu. Es te braucu satikties ar virkni lielisku cilvēku,» stāsta
D. Reinfelde, piebilstot, ka visa informācija pēc kāda laika aizmirstas, bet galu galā tas, ko atceramies, ir pozitīvās emocijas.
