Nedaudz tendencioza publicitāte iet pa priekšu septiņiem «Oskariem» nominētajai filmai «Kuprainais kalns».
Nedaudz tendencioza publicitāte iet pa priekšu septiņiem “Oskariem” nominētajai filmai “Kuprainais kalns”.
Rīgas lielākā kinoteātra zāle ir pārpildīta, skatītāju vidū galvenokārt ir vīrieši – gan pāros, gan pa vienam. Jau seansa vidū man gribas pagriezties pret viņiem un teikt: “Kungi, jūs esat maldījušies! Šī nav filma par gejiem, bet par nenotikušu dzīvi.”
Pazīstama vide
Skaudrāk izspēlēt šo sižetu, manuprāt, nav iespējams. Bezspēcība pret sabiedrības aprobežotību, trulumu, vienaldzību un nabadzību lentē vietumis ir gluži fiziski izjūtama. Mūsu skatītājiem nav jākonstruē domu kaskādes, meklējot asociācijas, tāpēc ka vide, kurā attīstās divu galveno personāžu attiecības, ir pārāk labi pazīstama.
Diemžēl tā ir mūsu ikdiena. Tikpat labi skatus ar bezjēdzīgai eksistencei nolemtu sabiedrības trūcīgo slāņu sadzīvi varētu filmēt jebkura pagasta un ikvienas Latvijas pilsētas nomalē. Atšķirībā no pārtikušās Rietumu sabiedrības kinomīļiem filmas fons mūsos neizraisa ne atklājumu, ne šoku. Viss ir pārāk pierasts un tālab sāpīgāk un personiskāk pārdzīvojams…
Kritiķi šo filmu dēvē par antiholivudisku, jo visi tās parametri ir pretēji stāstiem ar laimīgām beigām, kas vienmēr atalgo varoņu fiziskās vai garīgās ciešanas.
Vairāki satura slāņi
“Kuprainā kalna” režisors ir taivāniešu izcelsmes ASV strādājošais Angs Lī, kurš Latvijas skatītājiem ir pazīstams ar vairākām filmām. No tām visspilgtākā ir romantiskā pasaka “Tīģeris un drakons”, ko daudzi pamatoti uzskata par izklaidējošā žanra šedevru. Anga Lī jaunajā kinodarbā ir veltīgi meklēt kaut vismazāko līdzību ar šo burvīgo, dinamisko, stilistiski izsmalcināto lenti. Tomēr arī skaudrajā “Kuprainajā kalnā” ir jūtama kāda īpaša, austrumniekiem raksturīga, dziļas un vibrējošas uztveres stīga, kas režisoram ir palīdzējusi reljefāk atsegt filmas satura vairākus slāņus. Angu Lī nav pievīlusi arī intuīcija, galveno varoņu lomas uzticot diviem jauniem, gandrīz nepazīstamiem aktieriem. Viens no viņiem – 26 gadus vecais austrālietis Hīts Ledžers – jau ir izvirzīts ASV Kinoakadēmijas balvai par vīriešu lomas labāko atveidojumu 2005. gadā.
Filmas sižets ir visai primitīvs. Vaiomingas kalnos Ziemeļamerikā satiekas divi jauni bezdarbnieki, kurus vietējā rančo īpašnieks vasarā ir nolīdzis par aitu ganiem. Mežonīgās, neskartās dabas viducī viņi jūtas kā Visuma vienīgie iemītnieki.
Nolemtības apziņa
Kalnos abu vīriešu komunikācija aprobežojas ar dažām frāzēm. Viņi nāk no sociālās vides, kur izglītība un intelektuāla rosība šķiet neaizsniedzamas kā Mēness, jo visi spēki ir jāvelta izdzīvošanai, bet Dievs jaunekļiem nav liedzis spēju uztvert un just.
Kovboju attiecību pavērsiens – spontāna tieksme dvēseļu radniecību nostiprināt fiziskā tuvībā – abus jaunekļus šokē. Viņi apzināti tam pretojas, cenšoties sev un viens otram iegalvot, ka nav “nekādi zilie”.
Arī pēc atgriešanās no kalniem nožēlojamā eksistencē katrs vispirms cenšas pierādīt savu “normālumu”. Viņi nodibina tradicionālas ģimenes, kurās piedzimst bērni, taču ne viens, ne otrs tajās nerod piepildījumu un drošību. Pēc četriem gadiem kovboji satiekas, lai vēl izmisīgāk tiektos pēc klātbūtnes sniegtā patvēruma.
Katru gadu līdz dzīves beigām vienu reizi gadā viņi dosies uz Kupraino kalnu, jo tā ir vienīgā vieta, kur var justies pasargāti no pasaules liekulības, meliem un savas iekšējās nolemtības. Nekā cita, izņemot vienu vasaru aitu ganībās, abu dzīvē vairs nebūs, bet ir grūti pateikt, vai tā ir vienīgi sociāli nelabvēlīgu apstākļu un rakstura vājuma sakritība.
Kāpēc arī mūsu sabiedrībā ir tik daudz nenotikušu dzīvju, kam visbiežāk nav nekāda sakara ar seksuālo orientāciju? Tas ir galvenais jautājums, ko skatītājs sev uzdod pēc seansa. Mana pārdomu un izjūtu gamma noteikti nemainītos, ja abu kovboju vietā būtu kaut vai marsieši. Ar to īsta māksla atšķiras no sentimentāliem trilleriem un “ziepju operām”.
