Rajona deju kopu skates dienā, ieraugot vieglo automašīnu un autobusu rindas pie Līduma kultūras nama, bija jādomā, kur dancotāji ņem spēku un laiku.
Rajona deju kopu skates dienā, ieraugot vieglo automašīnu un autobusu rindas pie Līduma kultūras nama, bija jādomā, kur dancotāji ņem spēku un laiku. Šķiet, nekas nav gājis mazumā. Tāpat kā pērn, viena ar otru konkurēdamas, danci ved Vecumnieku un Iecavas vecākās paaudzes deju grupas. Tāpat kā senāk, jauniešus (četras kopas) skaita un izteiksmīguma ziņā pārspēj nosacīti vidējie (deviņas kopas). Iztaisnojušās puišu muguras, meitenes kļuvušas atraktīvākas. Atšķirībā no koriem, dejotāji netiek dalīti pagastu un pilsētu grupās. Taču starpība ir: sameklēt un noturēt astoņus pārus, piemēram, Bārbelē vai Bauskā, Codē vai Iecavā. Tomēr uz skatuves šī atšķirība nebija tik krasa, lai būtu pamats kādu deju grupu noniecināt.
Parastā koncertā liktos neinteresanti «Jāņu dienu» skatīties deviņas reizes, «Es bij’ viens bagāts koks» un «Irbīt’ gūla ceļmalā» – pa septiņām reizēm. Bet salīdzināšanai tas ir ļoti izdevīgi. Drastisko, bet sarežģīto «Irbīti», kas jau iemantojusi publikas atzinību, kopu vadītāji bija izvēlējušies kā savu dejotāju spēju apliecinājumu. «Irbītes» tecējuma straujumā varēja kādu neprecizitāti noslēpt, vismaz no skatītāja «bez binokļa», bet mierīgākās un šķietami vieglākās dejas, kā «Es bij’ viens bagāts koks» vai «Aiz kalniņa dūmi kūp» atklāja gan atsevišķu tūru nenobeigtību un citas kļūmes, gan arī prasmi pasniegt dejas raksturu.
Īsā publikācijā nevaru pateikt labus vārdus katrai deju kopai, īpaši lauku dejotājiem. Par to, ka esat, varat un reizi piecos gados sagādājat svētkus sev un mums visiem, paldies. Savā skatītājas krēslā jutos pacilāti, kā jau pēc labi padarīta darba. Taču no šīs «eiforijas» mani izsita skatījums no žūrijas krēsla.
Protams, deju autori Gunta Skuja, Jānis Purviņš un Vilis Ozols vēlējās savu darbu redzēt perfekti izpildām, kaut arī runa bija par sīkumiem – pagriezieniem, roku turēšanu tā vai citādi –, kurus līdz lielajām dejas dienām vēl var izlabot. Turklāt ne visās kļūmēs varēja vainot dejotājus, jo, piemēram, danča «Es bij’ viens bagāts koks» raksts ticis mainīts vairākkārt. Taču pilnīgs samulsums pārņēma šo rindu autori pēc citkārt labestīgā Viļa Ozola sacītā deju skolotājiem: «Skumdina, ka rajons nav īsti gatavojies svētkiem. Acīmredzot jums nav bijis kopdarba, nav aicināti speciālisti, kuri dotu norādījumus deju slīpēšanai. Nebija neviena, kam līdzināties…» Vēl satriecošāks bija Viļa Ozola rezumējums: «Deju svētki nav nopelnīti, pasakiet, lūdzu, kurā vietā uz laukuma es jūs likšu!» Vai tiešām Ozola kungu būtu saniknojusi kļūda, uz ko viņš norādīja vairākkārt, – «Jāņu diena» puišiem jāsāk un jāturpina ar kreiso kāju. Protams, daļa vainas par «nepelnītajiem» svētkiem jāuzņemas rajona deju kopu virsvadītājam Guntaram Jansonam, jo viņam bija jāorganizē dejotājiem kopmēģinājumi vai īpaši jāapmāca kāds danču pāris, ko parādīt kā paraugu citiem.
Šķita, ka pēc dzirdētā Bauskas rajonam ceļš uz svētkiem būs slēgts. Tāds nomācošs noskaņojums valdīja Līduma kultūras namā «šaurā speciālistu lokā». Taču paradokss visā šajā lietā bija turpinājumā. Jānis Purviņš, dejotājiem klātesot, paziņoja, ka visas rajona deju kopas ir svētku dalībnieces, bet Saulaines lauksaimniecības tehnikuma jaunie dejotāji pagaidām – tikai kandidāti. Turklāt astoņas deju kopas (no 15) saņēma Emīļa Melngaiļa Tautas mākslas centra diplomus. Taču mieles paliek, jo žūrijas attieksme pret lielo svētku avotu, kā varētu nosaukt tautas mākslas kopējus provincē, nebija visai korekta, lai neteiktu skarbāk.
