Pašos Vasaras svētkos Plūdoņa «Lejeniekos» izbraukuma sanāksmi rīkoja Latviešu biedrības jauno literātu klubs «Šķelpata», ko vada žurnāla «Karogs» redaktors (dzeja, proza) Jānis Rokpelnis.
Pašos Vasaras svētkos Plūdoņa «Lejeniekos» izbraukuma sanāksmi rīkoja Latviešu biedrības jauno literātu klubs «Šķelpata», ko vada žurnāla «Karogs» redaktors (dzeja, proza) Jānis Rokpelnis. Starp gandrīz divdesmit jaunajiem autoriem (no 20 līdz 30 gadu veci), kuri ciemojās «Lejeniekos», pazīstamāka bija Ieva Melgalve. Jaunās literatūras almanahā «Luna» par viņu teikts: «.. īpašu ievērību guva ar «Definīcijām», dokumentāli apliecinādama, ka ir vienīgā latviešu jauniete, kas lieto nesmukus vārdus».
Rīdzinieki vēlējās satikties ar Bauskas jaunākās paaudzes literātiem, un sevi prozā un dzejā viesu priekšā apliecināja Sandra, Dagnija un Gunārs, arī Aina un Liliana. Rīgas jauniešu grupu pavadīja literatūras kritiķe Anda Kubuliņa.
es lēnām brūku
irst pa valdziņam
viss dieva adījums
un it neko
par jaunu neuzdot
kas nolietots
bet tā ir miesa
kura nodod
tas nav gods
DAGNIJA GASŪNA
ES ESMU MALĀ
Esmu izkritusi no laika.
Sēžu kalnā pie mājas
zem mūžvecas egles
ar bērnu klēpī.
Jumta čokurā
mīlestību klabina stārķi.
Uz mana pleca atpūšas
saules reibusi spāre.
Un lejā pie sapņu dīķa
ar baltām ūdensrozēm
apvijusies atmiņu laipa.
Autobuss neapstājas
un trakā ātrumā aizjoņo garām.
Ātrvilciens aizdrāžas,
vien logos saspringtas sejas.
Raķetes kaut ko meklē
Visuma zvaigžņotā tumsā.
Un avarē lidmašīnas,
cilvēki neatgriežas uz zemes…
Bet mans bērns pa to laiku
ar sīku sienāzi zaļā zālē
mierīgi sarunājas.
TOVAKAR
Tovakar debesis raudāja –
Lija. Un lija, un lija.
Logā lūgdamās klauvēja
Kļavlapu zeltītā vija.
Vēji kamīnā gaudoja,
Uguns gan plauka, gan dzisa,
Caur lietus asarām raudzījās
Pelēka pasaule visa.
Tovakar pulkstenis apstājās
Gaiteņa galā pie sienas.
Sārts vīns kā uguns laistījās
Glāzē uz kājas tievas.
Kluss akords, no tāluma skanējis,
Sveces dega kautri un bikli,
Tu biji pie manis ieskrējis
uz vienu, uz īsu mirkli…
Stundas nedzirdamiem soļiem projām skrēja,
Tavi mati smaržoja pēc tāluma un
vēja.
DACE BALODE
Tur debesīs
Starp mākoņu lauskām
Sēdēja bērns
Un uz zemes
Starp laimes lauskām
Arī sēdēja bērns
Ar rokām celīšus apskāvis
Viņš klusi sēdēja
Un domāja
Par to ka tur augšā arī
Sēž kāds bērns
Tad paņēmis zeltainu smilgu
Viņš uzdūra pelēku zirnekli
Un skatījās kā tas tirina
Kājas
Bet debesīs
Starp mākoņu lauskām
Raudāja bērns
Par pelēku zirnekli
Un par bērnu starp laimes
Un tagad arī saprāta
Lauskām
AINA MEDNE
Kam tukša sirds, tam
pilna mute vārdu.
(K. Krauss)
Mute pilna,
Pilna kā balons
Ar gaisu.
Gaisu var šķiest,
Mēle kā talons,
Bet nevar piepildīt maisu.
Kāpēc maisu,
Kādēļ apveidus
Vēlēties?
Tukšums no tukšuma nācis,
Tukšumā aiziet spēlēties.
INĀRA DRUVA
ES BAGĀTA
Es bagāta. Man savi prieki,
Un savu bēdu netrūkst man,
Un dziesmu dienu, kuras siekiem
Pār mani sijā saules zvans,
Un nakšu, bezmiega un miega,
Kā mēness ēnu zīmējums.
Man dzīve pilna jaukiem niekiem,
Kas pieder visiem kopā mums.
Man pieder gaiss, ko drīkstu elpot,
Un ūdens, ko man iemalkot,
Un izmargota zvaigžņu telpa,
Un zemes ceļš, gan gluds, gan
grods.
Man pieder upe, pieder jūra,
Ar acīm drīkstu baudīt tās,
Uz lūpām izjust lāsi sūru
Un sauli, kas uz ādas lās.
Man pieder vecmāmiņas bēres
Un bērna piedzimšanas rīts,
Man pieder tautasdziesmas sūras
Un putna balss, kas priekā trīc.
Es bagāta, es pateicīga,
Man ieguvums pat zaudējums,
Bet ja tev nepatīk šī stīga,
Nu lai – tas gaumes jautājums.
LILIANA SKUDRA
SAULGRIEŽU SONETS
Jau ābeles sapnī sulīgu ābolu redz.
Ir jūnijam mastā sārtas magoņu
buras.
Un līgojas druvu un atmatu jūra.
Maigs pirmsjāņu zaļums Zemgali
sedz.
Pat pazares ozolam saudzīgi lauž
Jauns zemnieks atgūtā vectēva
sētā.
Jauš zeme un cilvēks, – nāk Jāņu
nakts svētā,
Un vasara ziedus vainagā sprauž.
Silts vējiņš met vilni rāmajā druvā –
Glauž Dieviņš skarbo pasaules
vaigu.
Skan līgo dziesmas tāli un tuvu.
Jūt dvēsele saules klātbūtni maigu.
Sāk rasināt Jāņu rīts pilieniem
smalkiem.
Un nopūšas zeme – rimušas alkas.
GUNĀRS BOGDANOVS
tu pats sev kā jūra
pats sev kā okeāns
un uz sirds krastiem
noguris peld prāts
ak, jūra!
ak, okeāns!
vai sirds krastus
sasniegs prāts?
Nekas reiz nepaliks –
viss pīšļos pārvērsts tiks,
arī tavi apaļumi, mīļā.
Un saule nodils
kā mani džinsi,
un jūra par pilienu taps,
un pats būsi
negaidīts
un
nesaprasts.
AIJA GRIGONE
CAUR MĀTI
Mātes avotā
skaidrā –
mūžu dzeru,
mājas durvis
savas –
ar prieku veru,
maizes riecienu
kūpošu –
gardi ēdu,
mātes krēslā
padotā –
sēdu,
dzīves kamolu
raibo –
svētīgi tinu,
tinu
un zinu –
ka vienmēr iešu
caur zaļo tīrumu,
kur agri dzied cīruļi.
Satikšu māti
saules lēktā un rietā,
ja būšu vien – savā vietā.
«Plūst Mēmeles upe dzelteni brūna…»
Plūst Mēmele… Jau kuro gadu plūst.
«Viss tev apkārt maina savu seju,
Tik tu viena gadu tūkstošus
Lēni rāmi ritini uz leju
Savus skumji gurdos ūdeņus.»
(V. Plūdons)
Ir agrs rīts. Debesīs puspievērtiem acu plakstiņiem vēl mirguļo zvaigznīte. Saule kāpj arvien augstāk, iekrāsodama pamali sārtos un dzeltenos toņos. Bet Mēmele jau pošas – uzvelk gaisīgi zilu kleitu ar baltām putu punktiņām, rokās paņēmusi ievziedu zarus un kalmes. Pogo lakstīgala, dzeguze kādam gadus skaita. Viss, it viss ir tik zaļš, tik daudz mīļuma un prieka. Sirdij silti, tā viegli trīsuļo un kņud… aiz laimes. Sirdij silti…
Mana upe plūst, un es tai līdzi skrienu. Tā gribas apstāties, apsēsties un palikt… Ir tik labi – maigs vējš glauda manu pieri un silta saule rotaļājas zilajos ūdeņos. Basām kājām iebrienu Mēmelē un saplūstu. Es saplūstu ar zilo ūdeni, ūdensrozēm un meldriem. Es saplūstu ar pagātni un nākotni, ar esošo un vēl nebijušo. Ir tik labi…
Mēmele, tālu ceļu nākusi, tagad pavisam piekususi. Viņa lēni soļo pa Zemgales plašajiem laukiem. Tās klātbūtne ir it kā pašsaprotama. Mēmele ir daļiņa no mums pašiem, no plašās pasaules. Reti kad mēs tik tālu aizdomājamies. Pārāk reti. Ikdiena, steiga, darbs, steiga, ikdiena, darbs… Bezgalīgi… Man nevajag ne Nīlas, ne Donavas, man pietiek ar Mēmeli.
Upe, nes mani! Man pašai nav spēka, vairs nav. Man gribas raudāt, bet varbūt smiet… Palīdzi!
Plūst Mēmele… Un tā apņem manus plecus, maigi un klusi dūdo miega dziesmiņu. Ne visi to dzird…
«Mēmele, tu savā klēpī zilā
Tā kā māte mani šūpoji.»
(V. Plūdons)
Pie manis atnāk sapnis. Es brienu pa pieneņu pļavu, man gribas lidot prom no visa un visiem. Projām. Gaužas asaras birst rāmajā ūdenī. Bet Mēmele pacieš, paņem visas manas bēdas. Tik vienkārši, bez grūtuma, naida un vaimanām.
Slīgst Mēmele ievziedu baltumā, kā reibusi līksmo tā. Ir pavasaris. Mans jaukais sapnis ir prom. Aizlidoja.
«Nu ziemai gals! Nu ziemai gals!
Raug’ kā ūdeņi aug
Un kā sabrūk Mēmeles slogs.»
(V. Plūdons)
Viss mostas un plaukst. Mēmele mostas. Maza, bet ņipra tā skriešus vien tiecas pie māsas Mūsas kā tikko no būra palaists putns.
Bet manī tik rūgtums un sāpes aug. Sapnis ir prom. Es atkal iebrienu upē. Tā paņem visu – gan sāpes un nogurumu, gan smieklus un gaviles. Tā paņem arī mani.
Mēmelē ir viss. Vai tad tu to neredzi? Atver acis un paskaties!
Man garām peld Izmisums. Tas nemāk peldēt, tikai haotiski kūļā kājas. Arī mazas Prieka drupatas cenšas tikt līdzi. Daudz, pārāk daudz manā upē ir gružu, putekļu un netīrumu. Bet tik ļoti gribas, lai būtu skaisti, gribas, lai būtu labi. Gribas…
Bērns, neej garām gruzim, pacel to! Nekāp upē ar rūgtumu un naidu sirdī, domā labas domas, sēj ap sevi gaišo, bērns! Nemet akmeni upē, Mēmelei sāp! Tā raud un sevī cieš. Naidu vajag tikai palaist pa vējam – ātri iesēsies, bet mīlestību grūti vairot.
Vakar Večuks ar tīklu zvejoja putekļus. Citi zvejo zivis, bet viņš putekļus. Dullais. Varbūt… Nē! Žēl, ka tik maz tādu dullo.
Es stāvu Mēmeles krastā. Atkal asaras acīs kāpj. Muļķes, pietiek reiz! Un upe man pie kājām izskalo trīs baltus oļus. Manas laimes asaras… Mana Mēmele… Mana upe…
