Bārbeliete Silvija Maskale šodien, 2. februārī, svin 70. šūpuļa svētkus.
Bārbeliete Silvija Maskale šodien, 2. februārī, svin 70. šūpuļa svētkus.
Skaidra izvēle – būs pedagoģe
Jubilāre ir dzimusi rīdziniece, bērnības un skolas gadus pavadījusi Bauskā, augusi deviņu bērnu ģimenē. Skolu beidzot, Silvija jau zinājusi, ka būs pedagoģe. Pēc vecāko pionieru vadītāju skolas beigšanas Silvija Maskale sākusi strādāt Pamūšas skolā, bet 1954. gadā pārcēlusies uz darbu Bārbelē. Tur strādājusi par pionieru vadītāju, vairāk nekā divdesmit gadu mācījusi vēsturi. Ilgu laiku Silvija Maskale bijusi audzinātāja internātā. Skolotāja atceras, ka piecdesmitajos un sešdesmitajos gados internātā dzīvojuši daudz audzēkņu, to skaits bijis pat līdz astoņiem desmitiem bērnu. Un tomēr audzinātāja spējusi itin labi tikt ar viņiem galā.
Internāts kļuva par skolotājas mājām, tur Silvija Maskale dzīvo arī pašlaik. Pēdējos desmit gadus skolotāja ir pensijā, viņa vairāk laika var veltīt vaļaspriekiem – ziemā rokdarbiem, bet vasarā – dāliju audzēšanai, kas gaviļniecei tuva kopš tiem laikiem, kad vasarā dzīvojusi pie vecmāmiņas laukos.
Stundas kā pasakā
«Bārbeles pamatskolā man padevās saprasties pat ar vislielākajiem palaidņiem, ar puikām pat labāk nekā ar meitenēm. Varbūt tas tāpēc, ka biju diezgan noslēgta, paskarba. Es allaž mācībās centos ieviest visu jauno, liku bērniem pēc iespējas vairāk strādāt patstāvīgi,» stāsta jubilāre. «Pagājušajā vasarā manas audzināmās klases absolventi salidojumā teica: «Skolotāj, jūsu stundas bija kā pasaka.» Vai nu tā bija, gluži negribas ticēt. Taču tas gan tiesa, ka visādi lūkoju palīdzēt tiem bērniem, kam mācības nepadevās. Viņiem es pat gatavoju speciālus jautājumus, lai nebūtu jāliek neapmierinoša atzīme. Ja redzēju, ka skolēns cītīgs, bet viņam nepadodas, centos visādi nākt pretī. Pārdzīvoju par tiem, kas bija patiesi apdāvināti, taču nemācījās.»
Pastāvīgi krātas zināšanas
«Man nekad nebija pārpratumu skolēnu uzvedības dēļ. Pati brīnos, bet man stundās bārties nevajadzēja. Iespējams, ka ar savu piemēru es audzēkņus labvēlīgi ietekmēju – vienmēr precīzi sāku stundu, precīzi laikā beidzu, rūpīgi iepriekš sagatavojos. Un, pats galvenais, es savu priekšme- tu – vēsturi – patiesi mīlēju,» atceras jubilāre. Viņa stāsta, ka savulaik daudz mācījusies no kolēģiem, kā vadīt stundas un strādāt ar audzēkņiem. «Ja pati nebūtu izglītojusies līdzi, nekas prātīgs nebūtu sanācis,» uzskata gaviļniece. «Tādēļ bijušajiem audzēkņiem un arī tagadējiem skolēniem es novēlu pēc iespējas vairāk krāt zināšanas. Ja cilvēkam būs izglītība, pienākuma apziņa, mīlestība pret darbu un dzimto novadu, dzīvē pavērsies daudzi ceļi.»
