Notikums Rīgas 69. vidusskolā, kur skolēni pielipinājuši sazelētu konfekti skolotājas apģērbam un viens no viņiem uz pedagoģi spļāvis, un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas nostāja raduši plašu atbalsi sabiedrībā.
Notikums Rīgas 69. vidusskolā, kur skolēni pielipinājuši sazelētu konfekti skolotājas apģērbam un viens no viņiem uz pedagoģi spļāvis, un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) nostāja raduši plašu atbalsi sabiedrībā.
No raksta “Latvijas Avīzē” nav izlobāms konflikta cēlonis, vienīgi zināms, ka zēni ir nevaldāmi un mācības viņiem īpaši neveicas.
Apsveicams ir skolas direktora lēmums izteikt rājienu vainīgajiem un ieteikums mainīt mācību iestādi, kas Rīgā nebūtu nekas ārkārtējs. Te nu vecāki un jo vairāk VBTAI saskatījuši bērnu tiesību pārkāpumu. Nepamanītas paliek pedagogu tiesības netraucēti strādāt. Pat nebūdama skolotāja, zinu, cik pazemoti un arī bezspēcīgi audzēkņu nekaunības priekšā nereti jūtas pedagogi. Izskatās, ka audzināšana, ar ko līdztekus izglītošanai nodarbojas skolotāji, ir ļoti slidena lieta, ko jebkurā brīdī var traktēt kā bērnu tiesību aizskārumu.
Domāju, ka konfliktu 69. vidusskolā ar bērnu vecāku saprātīgu rīcību varēja likvidēt tur, kur tas radies. Manās skolas gaitās, kad pedagogi sabiedrībā bija ļoti godājami cilvēki, bija paradums Pelnu dienā skolotājām klusiņām pie atlasa drānas virsvalka piekabināt speciāli šūtus krāsainus pelnu maisiņus. Tagad saprotu, cik muļķīgi tas izskatījās, kaut arī nekādu drakonisku pasākumu pret apģērba bojātājiem nebija. Nākamajā gadā skolotājas Pelnu dienā bija ģērbušās vienkāršāk.
Pat vidusskolā zēni pastrādāja dumjus jokus un gaidīja intriģējošu reakciju. Bet skolotāji, likās, pat nemanīja, piemēram, klasē izvilktus diedziņus vai pat beigtu kovārni uz galda.
Šķiet, ka tomēr atšķirība ir starp toreizējām ēverģēlībām un jauno laiku izdarībām, nekaunīgi aizskarot pedagoga personību. Arī skolā stipri koncentrētā veidā vērojams sabiedrības sastāvs. Ar pusaudžu attieksmi mācību iestādēs ir neiespējami cīnīties, lai cik uzbrūkošas un pašpārliecinātas būtu dažādās bērnu aizsardzības institūcijas. Skolas solos sēž un pa ielām staigā kādas ģimenes modelis, arī datorspēļu upuris. Nesen biju ausu un acu lieciniece, kā sastrīdējušies pusaudži ielas vidū cits citu apsaukāja necenzētiem vārdiem. Turēju mēli aiz zobiem. Taču kāds manā skatienā bija samanījis, ko es tobrīd domāju, un daļa vārdu biruma tika arī man. Man nav grūti iedomāties, kā jūtas skolotāji, kas ir nepārtrauktā saskarsmē ar bērniem, kuru tiesības, pēc pedagogu vērojuma, aizstāv 16 dažādu skolu kontrolējošu institūciju.
