LAURIS HARITONOVS Vecumniekos dzīvo jau no četru gadu vecuma, bet Vecumnieku vidusskolā strādā jau divdesmit otro gadu.
LAURIS HARITONOVS Vecumniekos dzīvo jau no četru gadu vecuma, bet Vecumnieku vidusskolā strādā jau divdesmit otro gadu. Tā tas sanāk pēc Laura rēķiniem, jo vienpadsmit skolas mācību gadus viņš uzskata par darbu (gājis gan skolas laikā ir raibi). Nu jau vienpadsmito ziemu viņš ir šīs skolas fizkultūras skolotājs (šogad šī priekšmeta nosaukšanai ieviesa īsāku un skanīgāku vārdu – sports).
«Man patīk tas, ko daru,» stāsta Lauris. «Jo ilgāk strādāju, jo labāk saprotu skolēnus. Bērni ir vecāku spogulis. Uz skolu viņi nāk ar savām māju likstām un arī priekiem.
Tagad gan esmu nonācis tādās kā krustcelēs. Grūti izlemt, vai vairs varu atļauties strādāt par skolotāju. Ar pedagoga algu arvien grūtāk kļūst izdzīvot. Man patīk lauku darbi, agrāk vasarā bija savs zemeņu bizness, bet nu arī tas kļūst nerentabls. Nav izprotama un pieņemama valsts politika attiecībā pret inteliģenci – skolotājiem, mediķiem. Esmu ievērojis, ka pēdējā laikā vairāki mani kolēģi kaunas atzīties, ka ir pedagogi. Manuprāt, tas ir nelāgs simptoms.
Man nepatīk sarunas par naudu, jo tās nekad nepietiek. Es labāk pastāstīšu par savu vārdu. Kad manai mammai bija četrpadsmit gadu, viņa izlasīja Augusta Deglava romānu «Rīga». Viņai iepatikās tajā kāds varonis vārdā Lauris. Un jau tad viņa nolēma, ka savu dēlu sauks šī romāna tēla vārdā. Bērnībā man savs vārds nepatika, jo tāda nevienam nebija. Bet es vēlējos būt tāds kā visi. Nu esmu pie sava vārda pieradis, tas ir tīkams. Šogad man ir vienā klasē divi Lauri. Tas ir interesanti, ka varu komandēt: «Lauri, skrien veiklāk! Lauri, uzmanies!»
No piecpadsmit gadu vecuma rakstu dienasgrāmatu, tajā ir visa mana dzīve. Lasot agrāk rakstītās pārdomas, esmu nonācis pie atziņas, ka viss manā dzīvē notiek likumsakarīgi. Tas rosina uz notiekošo raudzīties pozitīvāk. Nepatīk, ka cilvēkus pārņem pesimisms. Man pieņemama ir kāda sena gudrība: «Mēs sagaidām to, ko mēs sagaidām». Dzīvē daudz ko nācies pārdzīvot, un esmu sapratis, ka tas arī ir bijis mans liktenis. Tad kāpēc man ar to ir jābūt neapmierinātam?
Protams, uznāk jau arī man «tumšie» brīži. Tad uz dienām trim ieslēdzos istabā un lasu. Pēdējā laikā saista psiholoģija, austrumu filozofija. Dažreiz rakstu arī dzeju, bet tad ir brīži, kad uzrakstīto pārlasu un izmetu laukā.
Tāds nu es mītu pasaulē, uzlādējos cilvēkos, dažbrīd jūtos ļoti vientuļš, bet visu laiku mācos. Joprojām mācos dzīvot pozitīvi.»
