Klusais Ziemsvētku gaidīšanas laiks šogad ir skumji pelēks. Gaismas diena kļuvusi tik nomācoši īsa, ka uz vieglām, jautrām domām prāts nenesas.
Klusais Ziemsvētku gaidīšanas laiks šogad ir skumji pelēks. Gaismas diena kļuvusi tik nomācoši īsa, ka uz vieglām, jautrām domām prāts nenesas.
Arvien biežāk uzdodu sev jautājumu, kam šodienas Latvijas valstī kalpo likumi? Vai tiešām tie rakstīti cilvēkiem, mums, šejienes iedzīvotājiem? Apliecinājumu tam rast nākas ļoti grūti.
Nesen gatavoju rakstu par to, kādas pensijas aprēķinātas šogad pelnītās atpūtas vecumu sagaidījušajiem. Jutu, ka vārdi teikumos rindojas negribīgi. Nudien bija kauns rakstīt, ka cilvēki par sava mūža darbu tiek novērtēti ar nesamērojami mazām pensijām.
Ja atbildīgi ierēdņi sniedz ziņas, tām jātic, bet tās ir šausminošas. Kādas laimīgas vecumdienas var vēlēt cilvēkam, kuram pensija līdz mūža galam būs 30 latu mēnesī? Ēst katru dienu vai reizi nedēļā?
Turklāt nav taču runa par tiem, kuri būtu bijuši slinki un izlaidīgi. Vairākkārt reformētais pensiju likums mūsu mūžu noīsinājis par četriem gadiem. Cik nu katrs šajā laikā ir pelnījis, tik arī tagad saņem. Nesenais nabadzības pētījums taču parādīja, ka krietni vairāk par pusi Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma un dzīvos tā, kamēr nomirs. Nekas viņu dzīvē vairs nav paredzēts.
Aizdomāsimies mazliet arī par to, kas pašlaik dodas pensijā. Tie ir cilvēki, kuri Atmodas sākumā bija jaunāki par 50 gadiem. Viņi ticēja, ka ar savām rokām un prātu spēs kalnus gāzt, savas valsts godu un slavu spodrināt. Tagad nākas atskurbt, izrāde beigusies, un tas bijis tikai aizkustinājuma asaru aizmigloto acu malds. Priekškars ir aizvēries, atliek vien pašiem saprast – viņu laiks ir pagājis un tāda nu ir alga.
Mūsu valstī pašlaik tiek realizēts kaut kāds dīvains eksperiments ar dzīviem cilvēkiem. Izdzīvos stiprākie, sīkstākie. Vai tiešām nākamais, kas man būtu jāpasaka – tāds ir mērķis un uzdevums? Tik daudzkārt taču skandināts, ka veco cilvēku, pensionāru, mūsu valstī ir par daudz. Nu ir pienācis laiks, kad kā senajās latviešu pasakās pat uz mežu vecīši nebūs jāved. Viņi paši nomirs un varbūt pat ātrāk, nekā cerēts.
Bez izsalkuma pēc maizes daudz grūtāk pārdzīvojams vairs nekādi neapmierināmais izsalkums pēc gaismas. Ar 30 līdz 50 latu pensiju nolemtais pensionārs jau nu noteikti grāmatas nepirks ne sev, ne mazbērniem. Un tās nelasītas, noputējušas paliks lielo, skaisto veikalu plauktos. Ja tiks nospriests par labu televīzijas un radio abonēšanas maksām, aizvērsies vēl viens logs uz informāciju un pasauli. Kas ir godprātīgākie komunālo maksājumu kārtotāji? Vai ne pensionāri? Šogad pensionētajiem nāksies pārcelties uz šķūnīšiem un graustiem, jo pat vismazākā labiekārtotā mitekļa izmaksas apēdīs viņu mazo pensiju.
Nesen Latvijas Kristīgajā radio izskanēja aicinājums aizlūgt par cilvēkiem pusmūžā, par tiem, kuri reizē ar darbu zaudējuši arī cerību uz laimīgām vecumdienām. Lai viņiem Dievs palīdz noturēties pie šīs zemes dzīvei atvēlētā laika!
