Oktobra sākumā Rīgā noslēdzās tradicionālais latviešu filmu festivāls «Lielais Kristaps». Pirms laureātu godināšanas ceremonijas galvaspilsētas kinozālēs apmeklētāju netrūka daudzajām latviešu animācijas, dokumentālajām un spēlfilmām.
Oktobra sākumā Rīgā noslēdzās tradicionālais latviešu filmu festivāls «Lielais Kristaps». Pirms laureātu godināšanas ceremonijas galvaspilsētas kinozālēs apmeklētāju netrūka daudzajām latviešu animācijas, dokumentālajām un spēlfilmām. Statistika liecina, ka publika ieinteresēti vērojusi vairākas spēlfilmas: Lailas Pakalniņas «Pitonu», Arvīda Krieva «Man patīk, ka meitene skumst», Unas Celmas «Sauja ložu». Skatītāju zāle bijusi pilna, kad demonstrētas dokumentālās lentes: Sandra Jūras «Atrasts Amerikā», Anda Miziša «Ar domu par zāli», Askolda Saulīša un Viktora Duka «Keep smiling!». Kopumā šajā nozīmīgākajā valsts kino skatē par 19 balvām cīnījās 41 dažādu žanru filma. 5. oktobra vakarā Latvijas Televīzijā bija iespēja skatīt mūsu «Oskaru» jeb «Lielā Kristapa» pasniegšanas ceremoniju.
Šoreiz nevēlos analizēt pasākuma norisi un vērtēt filmas, gribu pastāstīt par to skumjo atskārsmi, kas mani pārņēma brīdī, kad tika nosaukts Elzas Radziņas vārds un viņai piešķirtais apbalvojums par mūža ieguldījumu. Pārdomas raisījās, atceroties daudzas kinofilmas, kurās spilgtas un atmiņā paliekošas lomas spēlēja māksliniece. Tad es iedomājos: kuru aktieri vai aktrisi par mūža ieguldījumu latviešu kinematogrāfijā varēs apbalvot pēc gadiem, nu teiksim, 20? Šim goda titulam tiek izvēlēti aktieri, kuru veikumu kino skatītāji ir redzējuši, iemīlējuši. Un to var izdarīt tikai tad, ja skatās kino.
Te arī iezīmējas manis rakstītā pamatideja – skatīties kino. Jau ilgus gadus rajona, nu arī pilsētas iedzīvotājiem šī iespēja liegta.
Neiespējami, pat nedrīkst salīdzināt to vizuālo baudījumu, kuru var gūt, filmu skatoties kinoteātrī un mājās televizorā. Arī par dārgu naudu iegādātās mājas kinozāles nekad nesniegs tādu efektu. Un cik latviešu filmu iespējams nopirkt vai iznomāt videoversijā? Tāpēc par nožēlojamu gribas uzskatīt rajona, pilsētas amatpersonu neizdarību, nevēlēšanos un nespēju «kustināt sviras», «izdarīt spiedienu», «rosināt uzņēmējus», piedāvāt viņu biznesam labvēlīgu vidi – veikt visu iespējamo, lai Bauskā varētu skatīties kino.
Valsts galvenā kultūras inspektore Bauskas rajonā Ineta Pilverte tik vien spēja pateikt, ka «it kā jau kādreiz kādu filmu varētu kinoteātrī noskatīties». Bet uz jautājumu, ko viņa – valsts amatpersona, Kultūras ministrijas pārstāve mūsu rajonā – ir darījusi, lai iedzīvotāji varētu skatīties kino, atbildes nebija. Izskanēja vien atziņa, ka citos rajonos arī nav kinoteātru un tur, kur tie ir, apmeklētāju nav daudz. Slēgt kinoteātrus ir viegli, taču pēc tam ir grūti atkal piesaistīt publiku – vajag lielus izdevumus reklāmai, ieinteresētības un nepieciešamības pēc kino ieaudzināšanai.
Kinofestivāla «Lielais Kristaps» apbalvoto latviešu filmu lielākā daļa tā arī paliks baušķenieku neredzēta. Tāda maisā dzīvošanas izjūta un reizē arī skumjas pārņem. Vēl viena skaista un vērtīga lieta mums, ārpus Rīgas dzīvojošiem, ir liegta. Skumji kļūst, par Kristapu domājot.
