Tuvojas Ziemassvētki. Tie ir tādi sevišķi svētki, kuri jau no seniem laikiem ir visvairāk gaidīti. Bērnībā centāmies labi uzvesties, lai dabūtu saldumu paciņu.
Tuvojas Ziemassvētki. Tie ir tādi sevišķi svētki, kuri jau no seniem laikiem ir visvairāk gaidīti. Bērnībā centāmies labi uzvesties, lai dabūtu saldumu paciņu. Ja nogrēkojāmies, tad Ziemassvētku vecītis atnāca ar žagaru.
Darba gados arī šos svētkus klusībā atzīmējām. Tagad var svinēt brīvi. Tiek rīkoti vakari pensionāriem, ticu, ka tur ir patiešām jauki. Žēl tikai, ka viena daļa no mums jau ir tādos gados, kad šādi saieti ir par grūtu. Kur lai vairs iet, ja galva ir sirma un kājas «piņķerējas». Tad nu šķiet, ka mēs, kuri šos vakarus neapmeklējam, esam tie, kas pelnījuši žagarus. Pirmajos brīvības gados, kad visi vēl bijām vienlīdzīgāki, tad naudiņu, kas tika atvēlēta pensionāriem, arī sadalīja viņiem. Tika izdoti taloniņi, ar kuriem varēja iepirkties. Tad arī tiem, kuri vairs nedejo, iznāca savs prieks. Kāpēc tagad vairs tā nedara? Vai šķiet, ka mēs, ik mēnesi saņemot astoņpadsmit santīmu pie pensijas, esam kļuvuši bagāti?
Patērētāju biedrības sistēmā strādājusī pensionāre
