Dažreiz iznāk kādā vietā apmesties uz neilgu laiku, bet palikt uz mūžu.
Dažreiz iznāk kādā vietā apmesties uz neilgu laiku, bet palikt uz mūžu. Arī Saveļjevu ģimenes mērķis nebija palikt uz mūžiem “Skurbēnu” mājās, bet tagad Vasilijs Saveļjevs saka: “Uzcelšu jaunu māju. Varbūt blakus būvēsim mājas arī bērniem. Beigās sanāks vesels ciemats.”
Saimnieki Amerikā
Mājas vārds ir cēlies no kādreizējā saimnieka uzvārda – Skurbēns. Ēka celta 19. gadsimta beigās, klasiska lauku māja. Tai ir arī apdzīvota jumta telpa, padomju laikā izveidoti divi dzīvokļi. Diemžēl tā laika tendence – apšūt mājas ar papi – nepagāja garām “Skurbēniem”, mūsdienās dēļu apšuvums ir stipri cietis. Mājiniekiem ir bail remontēt sienas, ja ir spēcīgāks trieciens, uzreiz caurums.
Jau pirms padomju varas ienākšanas “Skurbēnu” saimnieki emigrēja uz Ameriku. Kad pašreizējais mājas īpašnieks pieteicās to privatizēt, bija atbraukusi arī iepriekšējā saimniece, kura tagad dzīvo ASV. Nopētījusi māju un vienkārši pateikusi: “Dzīvojiet šeit!” Saimniekam Bauskas rajonā ir bijuši brāļi, bet neviens nav pieteicies ēku privatizēt – iespējams, ka PSRS laikus nevienam nav izdevies pārdzīvot.
“Nekādi naudas podi un slepeni dārgumi mājā nav paglabāti,” ir pārliecināts Vasilijs Saveļjevs. Ja arī kas bijis, saimnieki paņēmuši līdzi. Mājā jau parasti latvieši arī neko neraka, varbūt zem lielās liepas pie ēkas esot kaut kas, bet tas ir tikai skaists minējums. Vienīgā mājas relikvija ir kāpņu remonta laikā atrasta cara laika 1903. gada trīskapeika.
Savējos atrod
Lai arī mājas īpašnieki Vasilijs un Teresa ir baltkrievi, abi iepazinušies tepat Latvijā. Vasilijs ir dzimis Karēlijā, kur gan tēvs, gan māte bija ieradušies naudu pelnīt, un abi satikās. Baltkrievijā Vasilijs nodzīvoja tikai četrus gadus, 70. gadā ieradās Latvijā. Kad šeit sāka dzīvot, 6. klasē apguva visus iepriekšējos latviešu valodas kursus, 6. klases beigās latviešu valodā bija pieci, vācu valodā – četri, tikai krievu valodā – trīs. Skolotāja Nelda Lībiete teikusi: “Kā tā var būt – citi mācās un nekā, bet te – atbrauca un jau prot?” Arī pilsonības eksāmenu nolicis ļoti vienkārši. Daži paziņas gan esot teikuši: “Kam tev to? Ja mainīsies valdīšana Latvijā, pirmajiem būs ceļš uz Sibīriju.” Vasiliju tas neuztrauca. Bērni tagad mācās latviešu plūsmā Bauskas 2. vidusskolā, tur visas atvases ir izglītojušās.
Teresa Saveļjeva ieradās no Baltkrievijas un ar ģimeni apmetās dzīvot “Skurbēnos”. Laulātā pāra bērni baltkrievu valodu nemāk, viņi runā krieviski un latviski.
Kupla saime
Saveļjevu ģimenē ir seši bērni – Vasilijam viena meita no pirmās laulības un pieci kopdzīvē ar Teresu. Vecākā meita ik pa brīdim atbrauc ciemos. Saveļjevu ģimenei šogad bija daudz jubileju – dēlam Aleksandram drīz būs 20 gadu, Vasilijam nosvinēta 50. dzimšanas diena, kā arī abiem ar Teresu bija 20. kāzu gadskārta.
Jaunākais dēls Jevgeņijs ir vienīgais ģimenē, kurš parasti nerunā krieviski. Šo valodu saprot, bet runā tikai latviski. Vidējā meita Katrīna mācās 11. klasē un nākotnē vēlas studēt žurnālistiku un strādāt televīzijā. Vecākais dēls Jurijs strādā par bārmeni Ķekavā, “Kalnakrogā”. Turpat strādā arī vidējais dēls Aleksandrs. Pati jaunākā ir meitiņa Natālija, kurai ir divi gadiņi.
Vasilijam patīk minēt krustvārdu mīklas, it sevišķi tuva krievu valodas “Kuma”. Ir izdevies laimēt 45 latus. Nedaudz uzspēlē arī loterijas – “Superbingo” nesen vinnēti pieci lati. Tomēr ļoti aizrauties ar azartspēlēm viņš nav noskaņots.
Nākotni radīs paši
Nākotnes plānos galvenais ir sakārtot Zemesgrāmatas dokumentus par zemi, tad uzcelt jaunu māju. Tūlīt jau būs mazbērni, un ar laiku jau vajadzēs jaunu māju arī bērniem. Teresa pēdējos gadus ir mājsaimniece, Vasilijs strādā “Lielzeltiņos” par metinātāju. Rīgā varētu nopelnīt vairāk, bet viņam ir sava argumentācija, kāpēc tas nav tā vērts: “Pirmkārt, izbraucot no mājas, ģimene vēl guļ, atbraucot – jau guļ. Jārēķina arī transports, ēšana Rīgā – beigās tā pati nauda vien iznāk, kas strādājot Bauskā.”
Laiks skrien. Vasilijs saka: “It kā būtu tikai pagājušajā nedēļā te ienācis. Kad apprecēju Teresu un ierados “Skurbēnos”, šeit pat pagraba nebija. Mājai nekā zīmīga nav – ne akmeņu, nekā. Pie ēkas veca liepa, bet tā pati apzāģēta. Zīmīgas lietas radīsim paši.”
