Nekas nav tik sens, lai aizmirstu, nevienu iekarotāju pat laiks nespēj nomazgāt tik baltu, lai tam uzliktu slavas oreolu. Laiks var vienīgi naidu vērst piedošanā.
Nekas nav tik sens, lai aizmirstu, nevienu iekarotāju pat laiks nespēj nomazgāt tik baltu, lai tam uzliktu slavas oreolu. Laiks var vienīgi naidu vērst piedošanā.
Tam liecinājums ir Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas iestudējums Nacionālajā teātrī «Indriķa hronika», kas balstās uz reāliem notikumiem Latvijā 13. gadsimtā.
Izrādē nav tradicionālo drāmas elementu ar sarežģījumu, kulmināciju un atrisinājumu. Tas ir emocionāls vēstījums par vēstures posmu, kad Daugavas krastos sākās jauns laikmets «ar krustu un ar zobenu». Māra Zālīte: «Labāk, ja būtu še purvs. Labāk, ja tuksnesis plestos. Bet mūsu zeme tik skaista. Bet mūsu upes tik dziļas. Bet mūsu tīrumi plaši. Bet mūsu jūra tik zila.» Protams, arī šim tekstam J. Lūsēns uzrakstījis dvēselisku mūziku, un lībiešu Ako (Juris Hiršs) un viņa sievas Julgi (Zane Jančevska) duets ir viens no skaistākajiem izrādē, kurā nav runāta teksta.
Ieskats vēsturē
«Indriķa hronika» nekļūs par «kases gabalu», jo izrādi nevar skatīties, nedomājot līdz. Notikumi aptver periodu no 1199. gada, kad pāvests Inocents III izsludina otro Krusta karagājienu pret Livoniju, līdz 1230. gadam, kad nomirst divi nesamierināmi pretinieki – Zemgales ķēniņš Viesturs un bīskaps Alberts –, kas mīlestības mācību – kristietību – nesa ar uguni un zobenu. Aiz tā patiesībā slēpās Romas kūrijas vēlme iegūt jaunu tirdzniecības telpu. Saņēmis par ķīlniekiem kristītos lībiešu vecākos, bīskaps Alberts turēja tos gūstā, līdz viņi apsolīja piešķirt zemi nocietinātas apmetnes būvei. 1201. gadā aptuveni 15 kilometru no jūras radās Rīgas pilsēta, kuras 800 gadu svinēs nākamgad.
Teksts un mūzika – stiprāki par režiju
Rokopera rakstīta trīs daļās jeb cēlienos – «Līvi», «Letgaļi», «Zemgaļi». Telpa un laiks ir tik piesātināti, ka nereti traucē režisoriski deklaratīva notikumu atrādīšana uz skatuves, brīžam pat nesaskaņa ar mūzikas un teksta satura dziļumu. Skatoties izrādi, reizēm gribējās pievērt acis un ļauties aktieru dziedājumam «dzīvas» mūzikas pavadījumā un iztēlē zīmēt savu redzējumu, kā grāmatu lasot. Domāju, ka pēc laika daudzas dziesmas no izrādes ienāks mūzikas apritē un notiks atgriezenisks process – gribēsies atcerēties gan Ivara Stonina (mācītājs un hronists Indriķis), gan Ivara Pugas (Alberts), arī Daces Lūriņas (Mare) un citu vizuālos tēlus, kādus tos iecerējuši izrādes režisors Edmunds Freibergs, scenogrāfs Gunārs Zemgals, kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa un visa teātra grupa.
Izrādes kulminācija – vispārinājums
Katram mākslas darbam, arī «Indriķa hronikai», ir savs zemteksts un vispārinājums. To apstiprina pati Māra Zālīte: «Ja saprotam, kas notika 13. gadsimtā, sapratīsim, kas notiek šodien.» Vēsture ir tik bagāta, ka nekas jauns vairs nav jāizgudro. Viss jau ir bijis: slepeni līgumi, provokācijas, intervence, aneksija, okupācija, nodevība… Mūsu zeme tam visam ir cauri gājusi, un ne bez pēdām. Zemgales ķēniņa Viestura meitas Mares izvarošanas aktā ieņemta bērniņa – tautas turpinājuma – piedzimšana izrādes finālā simbolizē latvju zemes sarežģītās vēstures būtību. Klusuma sekundes pēc aizkara aizvēršanās bija izrādes kulminācija, kad elpu smacēja aizturētu emociju kamols.
Izrādes scenogrāfijā iekļautie (kritikas peltie) mūžsenie zvaigžņu raksti atgādināja, cik stabils ir Visums un cik asiņu un asaru liets uz planētas Zeme. Latvju tautas lūgšanai pielīdzināmi ir M. Zālītes vārdi: «Slēp manu zemi, Dievs, Necaurredzamā miglā. Tik daudz, tik daudz, tik daudz ir to, Kas viņu iekāro.»
Zemgaliešu pašlepnumam
Bīskapa Alberta zobens atdūrās pret Zemgali. Zemgaļu pretestību krustneši nespēja lauzt. Nāves stundā Zemgales ķēniņš Viesturs atdod savu gredzenu Namejam – «tas tagad ir tavs». Namejs sola to tālāk dot un vārdus netērēt, jo «Vārdos jau atbildes nav. Atbilde būs – pirkstā gredzens». Šim riņķim arī pēc astoņiem gadsimtiem piemīt maģisks spēks, laikam tāpēc to iecienījuši daudzi mūsu politiķi.
Rokopera «Indriķa hronika» – divarpus stundu gara vēstures mācība – noteikti cels zemgaliešu pašlepnumu. Šomēnes izrādi vēl var noskatīties 30. novembrī plkst. 18.30.
