«Jūs, žurnālisti, meklējat tikai slikto, kādēļ negribat rakstīt par to, kas ir labs?» Apmēram šādu frāzi ne reizi vien ir nācies dzirdēt no pašvaldību un citu amatpersonu mutes.
«Jūs, žurnālisti, meklējat tikai slikto, kādēļ negribat rakstīt par to, kas ir labs?» Apmēram šādu frāzi ne reizi vien ir nācies dzirdēt no pašvaldību un citu amatpersonu mutes. (Taču rajona iedzīvotāju zvanos redakcijai visbiežāk tiek izteikts pārmetums, ka mēs nerakstām par visām problēmām, kas viņus skar.)
Uz jautājumu, kādēļ amatpersonas dažkārt atsakās atbildēt žurnālistam, tiek paskaidrots, ka avīžnieks stāstīto bieži vien sagroza, savij un uzraksta visu aplam.
Mūsu laikmets atnācis ar bieži sludināto «vārda brīvību». Vistrāpīgāk šo jēdzienu, šķiet, skaidro Latvijas Universitātes profesors Ābrams Kleckins, norādot, ka vārda brīvība ir viedokļu brīvība un iespēja katram izteikties.
Taču, aplūkojot salikumu «vārda brīvība», neviļus to gribas sasaistīt arī ar cilvēka iekšējo brīvību – cik iekšēji brīvs esi tu pats, tik brīva, nepārprotama un patiesa būs tevis izteiktā doma vai komentārs.
Noteikti ikviens būs pārliecinājies, ka iekšējo brīvību būtiski ietekmē atkarība no viena, diviem vai daudziem faktoriem. Dzīve rāda, ka visbiežāk pirmās divas vietas stabili ieņem nauda un vara. Žēl, ka tas nereti vērojams tā saucamo tautas kalpu vidū.
Nesen kāda rajonā ievērojama pašvaldību amatpersona izteica nopēlumu, ka laikrakstā savus viedokļus izsaka paši žurnālisti. Šī persona lika saprast, ka tādējādi žurnālisti popularizē «nepareizu», tendenciozu viedokli. Vēl kāds cits interesējās, vai ir arī žurnālistu ētikas kodekss. Taču ir kaut kas tāds, kas stāv pāri visiem kodeksiem. Un tas ir «personīgais kodekss», kuru veido katrs pats. Arī žurnālists, tāpat kā ikviens sabiedrības loceklis, ir tiesīgs izteikt savu viedokli, kas nebūt nav dogma. Mēs visi esam cilvēki, katrs ar savu dzīvi, savām domām, uzskatiem un pārliecību.
Kādēļ sabiedrība visbiežāk nostājas opozīcijā valdībai, pašvaldībai, kuras paši ir ievēlējuši? Vai šeit vainojama pārlieku liela slepenība to darbā, vai žurnālisti, kas vēlas šo darbību padarīt pēc iespējas «caurspīdīgāku»? Varbūt vaina meklējama dziļāk? Vai arī, kā skan kādā dziesmā, «..ka nav vainojams neviens»?
Diemžēl cilvēka iekšējā būtība liek jebkurā ķibelē meklēt grēkāzi. Un atrast to nav grūti. Jo kas var būt vieglāk, kā norādīt ar pirkstu uz kādu un teikt: «Es to neizdarīju. Lūk, viņš, viņš!» Pazīstat šādu situāciju? Tipiska aina no bērnu dienām – aiz krāgas saķertais blēņdaris steidz norādīt virzienā, kur aiz stūra aizzib bēgošo papēži. Žēl, ka daudziem lielajiem šie bērnu dienu stiķi iesakņojušies apziņā, liedzot atzīt savu vainu tajās reizēs, kad par to nevienam nav šaubu.
