Janvāra beigās skaistajā Vidzemes pilsētā Siguldā piedalījos žurnālistiem rīkotā seminārā par veselības veicināšanu Latvijā.
Janvāra beigās skaistajā Vidzemes pilsētā Siguldā piedalījos žurnālistiem rīkotā seminārā par veselības veicināšanu Latvijā. Šajā rakstā minēti piemēri un fakti no šī semināra materiāliem. Tie lika domāt, kā mūsu sabiedrībā jūtas invalīdi – cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ ir citādāki nekā veselie. Savādāki, bet ne sliktāki. Kamēr cilvēks ir vesels, viņš par to nedomā, bet par invalīdu jebkurā brīdī var kļūt ikviens.
Bez rokas, bet ar pensiju
Gatavojot šo rakstu, uzzināju gadījumu no kādas ģimenes ārstes prakses. Strādnieks gaterī nozāģējis plaukstu. Ātrā palīdzība Sašu nogādājusi rajona slimnīcā, gatavojot pārvešanai uz katastrofu medicīnas centru. Tad vietējie dakteri atģidušies, ka nav taču nozāģētās rokas, kas mikroķirurgiem būtu jāpiešuj. Uz nelaimes vietu, pie skaidu un sniega kaudzes, devusies ģimenes ārste. Kad viņa ieradusies slimnīcā ar ledusmaisiņā rūpīgi iesaiņoto delnu, pacients atteicies no operācijas. Pat vesels būdams, viņš ar grūtībām varējis sameklēt darbu, tāpēc izlēmis dzīvot bez plaukstas un saņemt invaliditātes pensiju.
Šādi gadījumi vairs pārsteigumu nesagādājot, sarunā ar «Bauskas Dzīvi» sacīja Inta Riekstiņa, Jelgavas starprajonu veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas (DEAK) vadītāja. Terapeite Inta Riekstiņa ir darbspēju eksperte no 1971. gada un no 1974. gada strādā vienā DEAK izbraukuma brigādē kopā ar ķirurgu Viktoru Vipmani un neiroloģi Irēnu Ošiņu. Tik ilgos prakses gados vaigā redzēti vai visi Zemgales invalīdi. Viņa arī atzina, ka Bauskas rajonā invaliditātes līmenis esot visai augsts. Invaliditātes piešķiršanas iemesls lielāka- jai daļai pacientu ir onkoloģiska saslimšana, sirds un asinsvadu kaites un tikai trešajā vietā – traumas.
Visgrūtāk ir atteikt
Gadiem ilgi valsts centusies problēmas atrisināt, piešķirot invaliditāti, sacīja Inta Riekstiņa. Invalīdiem garantēta neliela, tomēr ikmēneša pensija, daži atvieglojumi, bezmaksas ārstēšanās un medikamenti. Pašlaik situācija vairs tik labvēlīga nav, invaliditātes grupu piešķiršanas kritēriji ir stingrāki. Gan ekspertiem, gan pacientiem ļoti smagi ir brīži, kad jāsaka: «Jums grupa vairs nepienākas.» Kaut būtu taču jāpriecājas – veselība uzlabojusies…
Jelgavas starprajonu veselības DEAK nosaka invaliditāti, kas radusies traumu un saslimšanu rezultātā, stāstīja Inta Riekstiņa. Uz komisiju pacientu nosūta ģimenes ārsts, ja, ārstējoties ilgāk par 120 dienām, netiek atgūtas darbspējas. Inta Riekstiņa arī uzsvēra, ka invaliditāti piešķir tikai cilvēkiem darbspējas vecumā, jo tiek uzskatīts, ka pensionāriem veselības traucējumus var izraisīt vecuma kaites. Komisija izbrauc uz mājām, ja invalīds nespēj staigāt, dodas pie pacientiem, kuri ārstējas slimnīcā. Invaliditāti nosaka uz sešiem mēnešiem, vienu gadu, diviem vai trim gadiem, pēc šī termiņa jāsaņem jauns DEAK slēdziens. Ir arī tādas saslimšanas, kad invaliditāti piešķir līdz mūža galam bez atkārtotas izmeklēšanas. DEAK izbraukuma laikā var arī saņemt vai apmainīt invalīda apliecību.
Pacients var kļūt bīstams pats sev
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija strādā Rīgā, Stradiņa klīniskajā slimnīcā, bet garīgu saslimšanu radīto invaliditāti izvērtē cita komisija – psihoneiroloģiskajā slimnīcā Jelgavā. Bauskas slimnīcas psihiatre Rūta Grava stāstīja, ka viņas uzskaitē ir 313 invalīdu, no tiem 35 bērni līdz 15 gadu vecumam. Lielākā garīgo slimnieku grupa – 170 – mūsu rajonā sirgst ar šizofrēniju, garīgā atpalicība ir invaliditātes iemesls 83 cilvēkiem. Sakarā ar pārmaiņām bezmaksas medikamentu nodrošināšanā vairāku psihisku kaišu slimniekiem, 2001. gada janvārī 15 mūsu rajona pacientu nācies nogādāt slimnīcā Jelgavā (2000. g. janvārī – 6). Lai iegādātos ikdienā nepieciešamos medikamentus, dažam pacientam mēnesī vajadzīgs vairāk naudas nekā valsts piešķirtās pensijas apjoms. Bez šīm zālēm pacients var kļūt bīstams ne tikai sabiedrībai, tuviniekiem, bet arī sev.
Žēlošana invalīdam nav vajadzīga
Lai nelaimes un slimības dēļ nesabruktu, pašam invalīdam vajag daudz spara un uzņēmības, ģimenes un sociālo darbinieku atbalsta. Par sapratni un atbalstu runāju ar baušķenieci Silviju Norvaišu, kura apgalvoja,– lai nu kas, bet žēlošana invalīdam neesot vajadzīga. Viņa 15 gadu ir pirmās grupas invalīde un tāda būs līdz mūža galam. Reimatoīdais artrīts, deformētas locītavas, traucētas kustības, sāpes. Vairākus gadus Silvija bijusi guļoša slimniece, kopjama un aprūpējama. Viņa atzīst, ka laikam kāds sargeņģelis gādājis, lai pati spētu staigāt vismaz pa dzīvokli, gatavot ēdienu, apkopt sevi. Silvija pašlaik dzīvo kopā ar savu 89 gadus veco māmuļu Veltu Sjui un atzīst, ka tieši mamma ir viņas garīgais balsts un uzmundrinātāja. Māmiņa dzimusi Jaunsaulē, 1941. gadā izsūtīta uz tālu Sibīrijas nostūri, kur apprecējusies ar ķīnieti. 1957. gadā atgriezusies Latvijā, sapratusi, kāda šeit attieksme pret izsūtītajiem un labprātīgi atgriezusies Sibīrijā. Tur nodzīvojusi līdz pat 1967. gadam. «Tas, ko mamma, vīrs, dēli pārdzīvojuši, mani slimu un nespēcīgu kopjot, neļauj sabrukt,» atzīst Silvija.
Ar sirsnību viņa pieminēja savus palīgus – Mežkaucku, Pūķu, Beltes, S. Palmas ģimeni, R. Gailīti –, kuri atbalsta ikdienas gaitās. Viņai tuvi kļuvuši dēlu draugi, īpaši vecākā. Silviju nav aizmirsuši arī kolēģi bijušajās darbavietās. Tikai ar citu palīdzību Silvija var izkļūt no dzīvokļa, sasniegt mediķus. Daudzkārt nācies ārstēties Rīgas klīnikās, bet Bauskā par savējiem Silvija sauc ģimenes ārstu E. Kalniņu, dakterus M. Straumani, R. Gravu, L. Altbergu.
Iejusties ne gluži savā ādā
Jau pieminētajā seminārā Siguldā mācību pirmās dienas beigās žurnālistiem tika piedāvāts doties krēslainajās ielās, sēžot invalīda riteņkrēslā. Bija jāaizkļūst līdz autoostai, kasēm dzelzceļa stacijā, preses izdevumu kioskā jāiegādājas kāda avīze vai žurnāls, pārtikas veikalā – kaut kas vakariņām.
Nekad agrāk nebiju jutusies tik bezpalīdzīga, nevarīga, apjukusi. Piepeši apjautu – kāpnes un sliekšņi bez citu palīdzības kļuvuši nepārvarami, pārvietošanās pa ielām – bīstama. Atcerējos Bausku, kur ne divstāvu slimnīcā, ne trīsstāvu poliklīnikā nav lifta. Raugoties uz nesen būvēto nobrauktuvi pie Bauskas rajona Padomes ēkas, ir jādomā, cik spēcīgam (!?) jābūt invalīdam, kurš varētu noturēt ratus ripojumā lejup, lai ar visu sparu neietriektos puķu dobes betonētajā apmalē? Seminārā Siguldā mums tika stāstīts, ka pirms dažām dienām par šo pašu tematu diskutējuši pašvaldību darbinieki. Arī viņiem ticis dots uzdevums sēsties invalīda ratiņos un kaut pārdesmit minūšu iejusties cita ādā. Cerams, ka pārdomas veicinās rīcību.
Piepilda dzīvi ar rūpēm
Baušķeniece Auguste Dirmante no 1992. gada rajona Padomes sociālās aprūpes nodaļā strādāja ar bērniem invalīdiem. Pēc viņas joprojām taujā daudzi. Kopš 1999. gadā likvidēta šī štata vieta, Augustes Dirmantes darbu neviens nav uzņēmies. Tāpēc arī palika neizmantoti rajona Padomes piešķirtie līdzekļi bērnu invalīdu eglītes sarīkojumam 2000. gada nogalē. 1999. gadā tajā bija sagatavotas dāvaniņas vairāk nekā 200 bērniem. Pērn nebija, kas pasākumu organizē, atzina rajona Padomes sociālā darba speciāliste Ina Krūmiņa.
Organizācijas «Rūpju bērns» Bauskas nodaļā joprojām ir 67 biedri, viņiem Auguste Dirmante pagājušajā gadu mijā nosūtījusi pašas zīmētus apsveikumus. Par to, kāds atbalsts un palīdzība nepieciešama invalīdam, viņa nav jāpārliecina. A. Dirmantes dēlam Aļģim 15 gadu, viņš ir invalīds kopš dzimšanas. Kamēr Auguste strādājusi, dēlu kopis vīrs. Tagad kopā ar Aļģi ir mamma.
Dēls vests invalīdiem rīkotajās ekskursijās, uz invalīdu sporta sacensībām. Auguste Dirmante organizējusi bērniem invalīdiem sporta un rotaļu pēcpusdienas. Par to liecina 300 fotogrāfiju.
Dirmantu ģimene nav pieņēmusi piedāvājumu ievietot dēlu aprūpes iestādē. Kaut arī tas ir maksājis ļoti dārgi. Cilājot zēnu, Auguste guvusi muguras traumu, pārcietusi operāciju, un tagad pati ir 3. grupas invalīde. Grūti aptvert, cik lielu spēku, iejūtību, pacietību un, galvenais, mīlestību, slimā dēla kopšana prasījusi ģimenei. Pirms pāris gadiem Auguste pati sev par pārsteigumu atklājusi, ka spēj gleznot. Ap 40 akvareļu un eļļas gleznojumu pauž aizturētās emocijas un apslēptās sāpes.
Ceļš uz sapratni
Jau pieminētajā seminārā Siguldā žurnālistiem tika rādīta videofilma par 28 gadus vecu zviedrieti Lēnu Mariju. Šos kadrus nebija viegli skatīties, jo Lēna Marija nav parasta sieviete. Viņa piedzimusi bez abām rokām, augot attīstījusies tikai viena kāja, otrai izgatavota protēze. Vecāki mazuli nodevuši aprūpes namā, kur atklājies, ka, neraugoties uz fiziskajiem defektiem, meitenei ir lieliskas prāta spējas. Izmantojot Zviedrijā pieejamo aprūpi, treniņus, apmācības un izglītošanās iespējas, Lēna Marija spēj ne tikai eksistēt, bet dzīvot, strādāt, vadīt automašīnu, būt neatkarīga un ir citiem reāls piemērs.
Iedomājoties viņai līdzīga cilvēkbērna dzīvi Latvijā, nācās piekrist citu kolēģu secinājumam – būtu nomirusi, nesasniedzot piecu gadu vecumu. Cilvēkiem Latvijā vēl ir ļoti daudz jāmācās, lai pieņemtu invalīdu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli, iepriekš pieminētajā seminārā Siguldā sacīja profesors Bengts Lindstroms no Gēteborgas Zviedrijā. Taču tas iespējams tikai tad, ja indivīda vajadzības sabiedrībā ir garantētas. Atsaukšanās tikai uz invalīda cilvēktiesībām bez reālas palīdzības nedod neko.
Fakti
Bauskas rajonā dzīvo 1800 invalīdu
* no tiem 204 ir invalīdi no bērnības,
* bērni invalīdi (līdz 16 gadu vecumam) – 201,
* Černobiļas avārijas likvidatori invalīdi – 86,
* kompensācijas par transporta izdevumiem saņem 147 pieaugušie un 40 bērnu.
Invaliditātes pensiju apmēri
* Invalīdiem no bērnī- bas – Ls 35,
* 3. grupas invalīdiem – ne mazāk par Ls 30,
* 2. grupas invalīdiem – ne mazāk par Ls 42,
* 1. grupas invalīdiem – ne mazāk par Ls 48, ja darba stāžs pirms invaliditātes iegūšanas nav mazāks par trim gadiem.
Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas rajona filiāles dati
