Neticu, ka māksla var izglābt pasauli. Teorija, kas apliecina pretējo, sevišķi aktuāla bija 20. gadsimta sākumā. Tad vēl neviens nenojauta, ka būs gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš. Un tomēr māksla kā glābiņš no sāpēm, vardarbības, izmisuma kaut ko spēja mainīt arī šajā haosā – dzīvajiem –, protams. Vismaz Hemingveja un Remarka romāni to apliecina.
Neesmu dzejas laba pazinēja un mīļotāja. Šī aizraušanās palikusi jaunībā, taču reizi pa reizei gluži intuitīvi kaut ko izvēlos. Šoreiz –
filozofa Ilmāra Šlāpina jauno dzejas izlasi «Es nemāku, komatus». Ja vien es varētu autoram pateikt: «Ilmār, raudāju un nevarēju rimties!», domāju, ka viņš saprastu. Šlāpina krājums nav adresēts ne bērniem, ne pieaugušajiem, tas ir gluži vai transcendentāls.
Katrā rindkopā jebkurš pazīs savus dvēseles ievainojumus, bet neieslīgs grūtsirdībā – tik universāls ir saturs. Es domāju, ka ikviens, izpratis vēstījumu, sevī apzināsies bērnu – to labāko daļu mūsos. Biju priecīga, ka savā visnotaļ cienījamajā vecumā to varēju.
Īstenībā ne tikai Šlāpina dzejas grāmata, bet daudzas situācijas ikkatra dzīvē mūs vedina vismaz nedaudz pietuvoties bērna dzīves izjūtai. Bet ļoti baidāmies. Slēpjam savus iekšējos ievainojumus. Esam pārliecināti, ka jābūt racionāliem, loģiskiem, skarbiem…
Tik daudz un vēl vairāk man atklāja Šlāpina miniatūrais krājumiņš. Reti kad ārēji necilā grāmatiņā var meklēt atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Neatrast, protams, bet turpināt domāt, piemēram: «Es gribu par visiem visvairāk/ uzzināt visādu lietu/ un tad par šīm lietām smaidīt/ lai tās vairs nepārietu.» Naivi? Nu un tad! Bet iesaku izlasīt dzejoli par sunīti.
