Vēlos izteikt savu viedokli par 12. oktobra numurā publicēto I. Muižnieces rakstu «Vai galvenais ir «šmuce rados»?».
Vēlos izteikt savu viedokli par 12. oktobra numurā publicēto I. Muižnieces rakstu «Vai galvenais ir «šmuce rados»?».
Sāp sirds, jo izrādās – tā «šmuce» ir manas radinieces mazais bērniņš. Esmu viņu tik ļoti iemīlējusi, ka gluži vienkārši nesaprotu, kā var nemīlēt.
Vai «nabaga» neprecētais jauneklis tiešām ir tik nevainīgs?
Viss sākās ar vēstulēm, viņš brauca ciemos, bet jau pirmajā reizē viņam bija blakus divas meitenes. Vēlāk abi jaunieši sāka dzīvot kopā. Saprotu, ka nav bez vainas arī mana radiniece. Viņai vajadzēja saprast, ka bērns nav rotaļlieta. Tomēr bērna tēvs bijis vispār bez atbildības, divdesmit gados kā nepieredzējis tīnis neko nezinot par kontracepciju. Vai viņš kādreiz ir palasījis Bībeli? Tur raksta, ka katrs bērns ir Dieva dāvana.
Tagad jau vairs nav tie laiki, kad kaunas par ārlaulībā dzimušu bērnu. Mazulis nav vainīgs par vecāku kļūdu, tāpēc lieciet viņu mierā.
Iesaku tētim izlasīt grāmatu «Ceļš uz mājām», ko sarakstījusi Lavērla Spensera. Domāju, ka tā rosinās pārdomas.
LASĪTĀJA
(Vēstules autore redakcijai atklājusi savu vārdu un adresi.)
