Pushektārs rudenīgi nobriedušu burkānu no iecavnieka Jura Spolīša laukiem pamazām ceļo pie patērētājiem.
Pushektārs rudenīgi nobriedušu burkānu no iecavnieka Jura Spolīša laukiem pamazām ceļo pie patērētājiem. Daļu ražas saimnieks grib uzglabāt pārdošanai ziemā.
Spolīšu ģimenes lauki ir kā savdabīgs signāls agriem pavasara darbiem, jo atrodas pašā ceļa malā un ir labi pārredzami garāmbraucējiem.
Agrie kartupeļi – pirms Jāņiem
Ļoti agrā pavasarī, tūdaļ pēc sniega nokušanas, Spolīšu laukā tiek dzītas kartupeļu vagas un tajās mesti agrie tupeņi. Dažs neticīgi groza galvu, cits skaļi cenšas izteikt gaidāmā laika prognozes…
“Katru gadu ar agrajiem kartupeļiem ir risks. Bet kā citādāk? Zemnieks jau vienmēr ir pakļauts dabas apstākļu untumiem. Dažkārt raža izdodas laba, bet citreiz atkal nekā. Arī citi agro kartupeļu audzētāji cenšas vagas dzīt pēc iespējas agrāk, tikai viņi ir tālāk no ceļa un plašam sabiedrības vērtējumam nav pakļauti,” smaidot atzina saimnieks Juris Spolītis.
Labā gadā izdodoties agro kartupeļu ražu uz tirgu aizvest jau pirms Jāņiem, kad tie ir cenā.
Lēta sēkla maksā dārgi
Burkānus Juris audzē jau trešo gadu un secina, ka šajā ze mē vislabāk augot tieši šī kultūra. “Nav nekā dārgāka par lētu dārzeņu sēklu. Jo lētāks materiāls, jo lielāki zaudējumi. Esmu nelielajam burkānu gabaliņam pielāgojis tehniku, bet novākšana lielākoties ir roku darbs. Tad talkā nāk radi, draugi,” stāsta Juris.
Izaudzētie dārzeņi tiek pārdoti, jo gadu gaitā izveidota laba sadarbība ar tirdzniecības partneriem. “Pašizmaksas un realizācijas cenas starpība ir maza, tāpēc akcents tiek likts uz preces kvalitāti. Tirgū pieprasītākie ir gludi vidēja lieluma burkā ni nelielos fasējumos,” vērtē J. Spolītis.
Tāpat kā citi zemnieki, arī viņš uzskata, ka tirgū vajag lielāku kārtību, lai par Latvijā audzētu kvalitatīvu preci varētu saņemt atbilstošu samaksu.
Varētu ārzemniekiem rādīt
Jurim saimniekot palīdz Aina Ezergaile. Viņa arī atzīst, ka šogad padevusies krietna burkānu raža. “Juris, kaut arī pēc aroda ir elektriķis, ļoti labi prot zemes darbus. Arī palīgi mums vairākus gadus ir vieni un tie paši. Domāju, ka tas tāpēc, ka Juris prot lieliski sastrādāties,” sacīja Aina.
“Visvairāk jūtu līdzi Spolīšu agro kartupeļu laukiem. Daudzi priecājas, kad tie uzzied, un bēdājas, kad noslīkst vai nosalst. Grūti saimniekot ceļa malā, jo tad darbi un nedarbi kā uz delnas. Prieks ir arī par to, ka lauki viņiem vienmēr tīri. Ārzemniekiem varētu rādīt, kā viņi te strādā,” sacīja iecavniece Daina Janiņa.
