Beigušies «Baltijas ceļa» atceres sarīkojumi. Taču man rodas jautājums, cik ilgstošs un lietderīgs būs vienotības guvums, cik redzētais un dzirdētais ir paudis patiesas jūtas, bet cik ir bijis uzspēlēta teatrālisma.Kā šos notikumus uzņēma tautas nabadzīgākā daļa, kuru sejas televīzijas ekrānos neredzējām? Es brīžiem pat izslēdzu tālrādi, jo mani pārņēma smeldze. Jauniešiem «Baltijas ceļa» atceres sarīkojumi bija patīkama izklaide, bet vairākumu lauku cilvēku tie nesaistīja nemaz.Atklātība nav politiķu stiprā puse. Viņi par komunistu valdīšanas režīmu runā nelabprāt un izvairīgi, minot vienīgi to, ka šis periods dārgi maksājis tautas brīvībai un vienotībai. Ne jau bez pamata pirms sešiem gadiem eksprezidente Vaira Vīķe- Freiberga sacīja: «Komunistu režīmam ļoti veiksmīgi izdevās izdzēst no tautas atmiņas izpratni par to, ko nozīmē neatkarīga republika. Daudziem šīs sistēmas domāšana ir nosēdusies dziļi jo dziļi. To es dzirdu vēl šodien, kas manās ausīs skan kā nicīga attieksme pret valsti.» Bērniem, mazbērniem – patiesībuPatiesības atklāta analīze ir mazāk bīstama par izvairīšanos, parādot bailes no ideoloģiskiem pretiniekiem un zaudējot tautas uzticēšanos un atbalstu. Es, piemēram, par savu pienākumu uzskatu izstāstīt bērniem un mazbērniem patiesību par piedzīvoto sociālisma laikā, bet vērtējumu gan atstāju viņu ziņā. Nebiju Komunistiskās partijas biedrs, ko man diezgan bieži atgādināja. Tomēr nepiekāpos, jo tā mani audzināja ģimenē un skolā. Vispirms mācījos tehnikumā, tad Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē, kolhozā strādāju par zootehniķi. Apvienot darbu un mācības bija iespējams, jo eksāmenu sesijas laikā darbavieta maksāja pilnu mēnešalgu, saglabājot tiesības uz kārtējo atvaļinājumu. Diendienā biju saskarsmē ar lauku cilvēkiem gan priekos, gan bēdās. Bērnus uz skolu veda ar kolhoza transportu, bet trūcīgie saņēma brīvpusdienas. Ārstēšanos slimnīcā apmaksāja valsts, medikamenti bija lēti. Reizi gadā darbavietā vajadzēja veikt veselības bezmaksas pārbaudes. Vecos un vārgos uzraudzīja ciema padomes norīkoti aprūpētāji, kas vajadzības gadījumā nopirka un pienesa viņiem klāt produktus. Kolhozā regulāri ieradās sadzīves pakalpojumu uzņēmuma pārstāvis, lai varētu nodot mazgāšanai un izsniegt tīru veļu. Darbojās arī zobārstniecības kabinets.Vienā kolhozā nostrādāju 28 gadus. Saimniecība bija ekonomiski vidēji spēcīga ar stingru un prasīgu vadību, tāpēc disciplīnas pārkāpumi bija reti. Aktīva bija arī kultūras dzīve. Līdztekus darbam specialitātē veicu arī sabiedriskos pienākumus – biju ciema padomes deputāts, biedru tiesas piesēdētājs. Reiz man vajadzēja braucienā pa vēlēšanu apgabalu pavadīt PSRS Augstākās padomes deputāti. Kāpēc man, bezpartijiskajam, uzticēja tik nopietnus pienākumus? Acīmredzot iemesls bija mana darba augstais novērtējums, prasme kontaktēties ar cilvēkiem.Tas noticis bezatbildības dēļPēc valsts neatkarības atgūšanas kļuvu pensionārs. Par mani vairs neviens neuztraucas, nevienam neesmu vajadzīgs. Brīžiem jūtos kā liekēdis, kas nelietderīgi tērē valsts sociālā budžeta līdzekļus. Maciņā tikpat kā nekā nav, jo niecīgā pensija nesen tika vēl vairāk samazināta, līdz ar to rūpes par veselību man vairs nav aktuālas. No šīs zemes dzīves varēšu atvadīties savā gultiņā, apzinoties, ka būšu veicinājis valsts budžeta līdzekļu taupīšanu.Vistraģiskākais, manuprāt ir fakts, ka pašreizējam režīmam ir izdevies manu vērtību kritērijus mainīt par labu sociālismam. Un tas ir noticis Latvijas politiķu neprasmīgas un bezatbildīgas valdīšanas dēļ!Manu pārdomu mērķis nav propagandēt vienu sistēmu un nopelt citu. Stāsts ir atklāts un patiess, bet, ja kāds mana vecuma cilvēks domā citādi, tad gribētu viņam cieši ieskatīties acīs, kurās reizēm var izlasīt to, kas paliek nepateikts. Cilvēkiem vismaz mūžā nogalē iesaku biežāk paraudzīties savā spoguļattēlā un izlemt, cik patiesi esam savos vērtējumos un attieksmē pret citiem. Varbūt vēl kaut ko var mainīt…
