Stundā un desmit minūtēs ar autobusu var aizbraukt no Bauskas līdz Rīgai.
Stundā un desmit minūtēs ar autobusu var aizbraukt no Bauskas līdz Rīgai. Tieši tikpat laika prasa lidojums no Rīgas līdz Kopenhāgenai, kur marta vidū vairs nebija sniega, ziedēja narcises un krokusi. Tāpēc mazliet pārsteidza viesnīcas administratores brīdinājums, ejot laukā, neaizmirst cimdus un cepures, jo esot ļoti auksti – mīnus divi grādi. Kad līdzīgi izteicās taksometra šoferis, atgādināju, ka Latvijā šoziem bija pat mīnus 28 grādi, bet esam dzīvas.
Gluži kā ziemcietes zem sniega Latvijas sievietes ir pārcietušas ne tikai salu, bet arī dažādus ierobežojumus un aizspriedumus. Dzimumu līdztiesības cīņas vēsmām Eiropā ir gadsimtiem gara vēsture, un mēs to zinām. Taču, manuprāt, dzīvas ir bažas, ka dzimumu līdztiesība Latvijā varētu tikt atmodināta kā padomijas laikos, kad sievietes lēja tēraudu, bruģēja ielas un darīja citus mūsu dzimuma veselībai un sūtībai gluži vienkārši kaitējošus darbus.
Centīgi mācoties un izvirzoties darbā, Latvijas sievietēm Eiropas valstu vidū pašlaik ir ļoti atzīstami panākumi, piemēram, uzņēmējdarbībā. No visu uzņēmēju un vadošu darbinieku pulka Latvijā sievietes ir 44,3 procenti. Tas ir vairāk nekā, piemēram, Dānijā, Vācijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Vācijā, Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Zviedrijā, Itālijā un vēl vairākās citās valstīs, kas šo skaitli nesasniedz.
Arī studējošo skaitā Latvijā sieviešu dzimuma īpatsvars ir 61,7% (pats augstākais rādītājs ES 25 valstu vidū!) no studentu kopskaita. Humanitārajās zinībās pat 79,8 procenti. Vienīgi eksaktajās zinātnēs un informāciju tehnoloģijās studenšu Latvijā ir mazāk (33,1%) nekā studentu. Tie ir oficiāli Eiropas Savienības statistikas biroja “Eurostat” dati, kas publiskoti šogad pirms 8. marta, ko pasaule atzīmē kā Sieviešu tiesību dienu.
Marta vidū būdama Dānijā, pamanīju arī ko tādu, ko mums, manuprāt, nevajadzētu censties pārņemt no eiropietēm. Tiekoties ar sieviešu tiesību aizsardzības nozīmīgas organizācijas pārstāvi, klausoties nopīpētajā, čerkstošajā balsī, vērojot seju, kas bija tikpat pelēka kā svīteris, bija viņas žēl. Cita ļoti gudra mana vecuma sieviete, kas desmitiem gadu ir augstā un lieliski atalgotā amatā, uz tikšanos atnāca tērpusies tik nevērīgi, ka patiesībā kļuva tā jocīgi.
Bet dānietēm ir savi argumenti – sieviete nedrīkst pievērst vīrieša uzmanību ar izskatu, matu sakārtojumu, apģērbu, rotaslietām. Tā ir lieka ārišķība, jo svarīgākais ir prāts.
Tad jau nav jābrīnās, ka ārzemju vīrieši sajūsminās par skaistajām, koptajām, elegantajām Latvijas sievietēm. Ne jau tāpēc, ka mums galīgi prāta nebūtu. Centīsimies ilgāk saglabāt spēju ziedēt un nekļūsim par pelēkām bezdzimuma pārgudrītēm!
