Pirmo reizi rajona Padomei un laikrakstam «Bauskas Dzīve» ir savi stipendiāti. Ikmēneša stipendiju līdz mācību gada beigām nopelnījis Pilsrundāles vidusskolas 12. klases skolnieks Arvils Pekuless (rajona Padomes stipendiāts).
Pirmo reizi rajona Padomei un laikrakstam «Bauskas Dzīve» ir savi stipendiāti. Ikmēneša stipendiju līdz mācību gada beigām nopelnījis Pilsrundāles vidusskolas 12. klases skolnieks Arvils Pekuless (rajona Padomes stipendiāts) un Iecavas vidusskolas 12.c klases audzēkne Sanda Lakstiņa («Bauskas Dzīves» stipendiāte). Viņi un citi sacerējumu konkursa labāko darbu autori, arī skolotāji šodien, 16. novembrī, Līduma kultūras namā svinīgā sanāksmē saņem stipendijas un balvas.
Emīlija Urbanoviča visu mūžu nodzīvojusi vienā ritmā un nešķirti ar savu Dzimteni un tās vēsturi. Piedzīvojusi divu Ulmaņu laikus, divus pasaules karus, divas okupācijas un divas atmodas. Turklāt viņa apguvusi šī gadsimta 30. gadu sievietei neraksturīgu fotogrāfes profesiju. Emīlijas Urbanovičas atmiņu fragmenti ir liecība šim gadsimtam un latviešu likteņiem.
Emīlijas saknes – Grobiņu dzimtā
Piedzimu 1910. gadā Katrīnas Lielās muižā. Tēvs strādāja par miesassargu pie kādas muižnieces. Pēc tā laika mērogiem ieguvu labu izglītību – sešas klases. Rundāles «Vīstiķi» bija manas mātes brāļa mājas ar divpadsmit istabām. Tur dzīvoju bērnībā, kad ģimene pārcēlās no Rīgas. «Vīstiķos» atradās pamatskola – ar četrām klasēm un vienu skolotāju. Mana māte cēlusies no Grobiņu dzimtas, bijusi saimnieka meita. Viņa gan latviski runāja, bet rakstīt un lasīt prata tikai vāciski, jo (to noteikti uzrakstiet!) pagājušā gadsimta 70. gados Latvijā bija tikai vācu skolas. Tādā bija mācījusies arī mana māte Anna Grobiņa.
Vēsturiska personība
Mans tēvs Aleksandrs Lācis, cēlies no Īslīces pagasta, bijusi vēsturiska personība, arī tālredzīgs politiķis. Jaunībā viņš strādājis Jūras kara flotē. Ar karakuģiem izbraukājis daudzas pasaules valstis, tālākā bijusi Austrālija. Pratis vairākas valodas. Kad atstājis dienestu flotē, tēvs 1905. gadā strādājis par vecāko žandarmu un cietuma uzraugu Bauskā. Tie bija muižnieku laiki. Vācieši necieta strādniekus, tagad teiktu – demokrātus. Rundāles «Anteļos» dzīvojis tēva draugs Jānis Leja. Kad bijis dots rīkojums viņu arestēt, tēvs brīdinājis Leju, un viņš aizbēdzis mežā. Tēvs palīdzējis izglābties arī vairākiem citiem rundāliešiem. Viņš nomira 1945. gadā.
Par fotogrāfi bija jāmācās trīs gadi
Jau skolā man padevās zīmēšana, pratu portretēt cilvēkus. Pirmais uzdevums, cerot uz fotogrāfes vietu, bija parādīt retušēšanas prasmi. Man tas izdevās. Sāku mācīties pie pazīstamā fotomeistara Kārļa Grīnberga, kuram bija sava fotodarbnīca. Mācījos trīs gadus, un tikai tad man iedeva apliecību, ko parakstījis pats Kārlis Grīnbergs: «Šīs apliecības uzrādītāja Emīlija Lācis beigusi 3 gadu mācības kursu praktiskajā fotogrāfijā manā fotogrāfiskā darbnīcā Bauskā, Sudmaļu ielā 21, laikā no 9. janvāra 1929. g. – 9. janvārim 1932. g. Par savu mācību laiku Emīlija Lācis bijusi vienmēr čakla un apzinīga viņai uzliktos amata pienākumos un uzdevumos. Rekomendēju E. Lācis kā krietnu un uzticamu darbinieci, ko ar savu parakstu un veikala zīmogu apliecinu.»
Man bija saglabājušies vairāki albumi ar Kārļa Grīnberga darbnīcā tapušām fotogrāfijām. To vidū daudzas, manis pozētas. Palicis tikai viens albums, pārējos esmu atdevusi kādam Rīgas muzejam. Par Grīnbergu tāda interese laikam arī tāpēc, ka viņš fotografēja «Jaunākajām Ziņām» un «Atpūtai». Liels notikums, protams, bija Kārļa Ulmaņa viesošanās Bauskā. Kad prezidents apmeklēja tirgu, tad fotografēja Grīnbergs, es gādāju par apgaismojumu.
Gandrīz avīzes līdzstrādniece
Pēc Otrā pasaules kara strādāju Hugo Pavasara darbnīcā, kas atradās Rīgas ielā. Virs darbnīcas bija iekārtojusies «Bauskas Darba» redakcija. Skaitījāmies gandrīz kā avīzes līdzstrādnieki. Pavasaris bija amatieris, es – profesionāle. Toreiz avīzei kuru katru vis nedrīkstēja fotografēt, pavisam noliegts bija rādīt tos, kuriem bijuši sakari ar aizsargiem vai fašistiem. Ar avīzi biju saistīta līdz 1949. gadam.
Skats no malas
Emīlija Urbanoviča dzīvo ne tikai fotogrāfiju un atmiņu vidū. Ciemiņiem redzamākas ir gleznas, kurās fotogrāfes un mākslinieces skatījumā dažādos rakursos redzamas Bauskas pilsdrupas. Emīlija gleznojusi vēl citas vēsturiskas vietas, arī poētisku lauku pirtiņu. Parasti gleznojusi pēc dabā zīmētajām skicītēm, reizēm arī pēc pašas fotogrāfijām. Fotouzņēmumos un gleznās pasaule vienmēr šķiet skaistāka. Mākslinieki, par kādiem uzskatāmi arī fotogrāfi, redz asāk un krāsaināk.
Pirms piecdesmit gadiem gleznotās Bauskas pils tornī Emīlija Urbanoviča Latvijas karogu «uzvilkusi» tikai pēc neatkarības atgūšanas, jo «tajos laikos» tādu izaicinājumu atļauties nedrīkstēja.
«Bauskas Dzīve» jau iepriekš informējusi, ka 20. oktobrī visās rajona vidusskolās 12. klašu skolēni rakstīja konkurssacerējumu – veltījumu Latvijas valsts 80. gadskārtai. Izvērtēšanai iesniegtie darbi bija ļoti jauki, pārsvarā dabīgi un pilni vienkāršības, kam gribas noticēt. Sacerējumu rakstīšana bija brīdis, kad jaunieši varēja pārdomāt un formulēt savu attieksmi pret dzimto pusi, apzināt sevi valsts procesos un «meklēt lielās norises mazajās», kā to atklājis Arvils. Godinot brieduma gadus sasniegušos sirmgalvjus, kuri savulaik gādājuši par Latvijas valsts neatkarības izcīņu, mēs nedrīkstam aizmirst par jauniešiem, kuriem šī valsts turpmāk būs jākopj un jāveido. Tālab «Bauskas Dzīve» allaž, arī Latvijas jubileju gaidot, centusies atbalstīt bērnus, skolēnus, jaunatni.
«Pateicos jūsu avīzei par konkursu vidusskolu 12. klašu audzēkņiem. Šis darbs bija sava veida izlaiduma eksāmena ģenerālmēģinājums gan organizācijas, gan nopietnības ziņā,» atzīst Pilsrundāles vidusskolas latviešu valodas skolotāja Līga Feldmane. Konkursa rezultāts gandarī, jo katrs iesniegtais sacerējums bija interesants, vāju darbu nebija.
Iecavnieku rakstītajā var apbrīnot jauniešu pagasta izjūtu un sava novada patriotismu, kas turklāt tiek pasniegts bez skaļām frāzēm un salkanības. Piemēram, Agita Ķuze radusi arī neparastu formu, pat kinematogrāfisku pieeju sacerējumam. Turklāt katra epizode piesātināta ar saturu, jūtams vēstījuma spraigums. Meitene par šo darbu tiek apbalvota ar rajona Padomes veicināšanas prēmiju, savu balvu viņai piešķir arī «Bauskas Dzīves» redakcija.
Vēl rajona Padome veicināšanas prēmijas sarūpējusi Skaistkalnes vidusskolas 12. klases audzēknēm Kintijai Eigminai un Linai Galgatāvičai, kā arī Bauskas 1. vidusskolas skolniecei Helgai Tormanei.
