Pēc Bauskas rajona skolēnu zinātnisko darbu aizstāvēšanas, kas notika 18. martā, redakcija saņēma vēstuli no Uzvaras vidusskolas 11. klases skolniecēm Ievas Stīpnieces un Lauras Briņķes.
Pēc Bauskas rajona skolēnu zinātnisko darbu aizstāvēšanas, kas notika 18. martā, redakcija saņēma vēstuli no Uzvaras vidusskolas 11. klases skolniecēm Ievas Stīpnieces un Lauras Briņķes. Zinātnisko darbu autores pauda neizpratni par vērtēšanas kritērijiem un žūrijas komisijas lēmumu.
Apstrīd žūrijas lēmumu
Tikmēr meiteņu zinātnisko darbu vadītāja Uzvaras vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inese Karūsa rajona Izglītības pārvaldē iesniedza apelācijas prasību, kurā tika apstrīdēts žūrijas lēmums. Skolēnu zinātnisko darbu konkursam bija iesniegts 31 pētījums, bet noslēguma prezentācijā žūrija aicināja piedalīties 17 labāko darbu autorus – arī Ievu Stīpnieci un Lauru Briņķi. Viņu pētījumu objekts bija postmodernisma pārstāvju Noras Ikstenas un Ievas Melgalves daiļrade.
Prezentācija ir konkursa noslēdzošais un izšķirošais posms, kad tiek izraudzīti pretendenti Latvijas skolēnu zinātnisko darbu konferencei. Tas nozīmē, ka no labākajiem Bauskas rajona skolēnu pētījumiem tiek atlasīti paši izcilākie – tādi, kas patiešām atbilst zinātniska darba kritērijiem. Žūrija nosprieda konferencei izvirzīt 11 autoru pētījumus. Ievas Stīpnieces un Lauras Briņķes darbu to vidū nebija.
Skolnieču sarūgtinājums izpaužas redakcijai adresētajā vēstulē, kuras fragmentu citēju: “Ko ikviens cilvēks vēlas sagaidīt attiecībās ar citiem? Domājam, ka cieņu, uzticēšanos un atklātību. Taču bieži nākas vilties, jo ne visi, kas ir ieguvuši stāvokli sabiedrībā, ir gatavi respektēt citu domas, uzskatus, viedokļus.
..Uz tādām pārdomām mūs rosināja tik vienkāršs notikums kā rajona skolēnu zinātnisko darbu prezentācija, kurā aizstāvējām savus pētījumus literatūrā. Redzējām, kā atsevišķi cilvēki izvērtē mūsu sabiedrībai vajadzīgo un nevajadzīgo (šajā gadījumā – literatūru). Tāds priekšstats radās, jūtot attieksmi pret mums prezentācijā.”
Iesaista apelācijas komisiju
Šos pārmetumus kategoriski noraida žūrijas pārstāve rajona Izglītības pārvaldes vadītāja Astrīda Štāla. Sarunā ar “Bauskas Dzīvi” viņa uzsvēra: “Zinātniski pētnieciskos darbos ir jābūt jaunatklāsmes elementam. Ievas un Lauras pētījumos tas nebija pamanāms, turklāt prezentācijā autores uzstājās nepārliecinoši. Īpaši vāja bija secinājumu daļa. Konkursa nolikumā katra darba publiskai aizstāvēšanai ir paredzētas desmit minūtes. Ne jau pētījuma saturs ir jāatstāsta, bet jānāk klajā ar pamatotiem argumentiem, izmantojot zinātnisko terminoloģiju. Es domāju, ka skolnieces nebija pilnībā informētas par konkursa nolikuma prasībām. Skolotāja Inese Karūsa zinātniskos darbus vada pirmo reizi, un varbūt ar viņas pieredzes trūkumu izskaidrojamas radušās domstarpības.”
Astrīda Štāla apstiprināja, ka Izglītības pārvalde ir saņēmusi apelācijas prasību, nolemjot 23. martā sasaukt apelācijas komisijas sēdi, lai pārliecinātos, vai nav pārkāptas konkursa nolikuma prasības. Sanāksmē piedalījās arī žūrijas pārstāvji un skolotāja Inese Karūsa. Komisija pieņēma kompromisa lēmumu, Ievai Stīpniecei un Laurai Briņķei piedāvājot 24. martā otrreiz prezentēt zinātniskos darbus. Aizstāvēšanu vērtēja konkursa žūrija, bet procesam sekoja apelācijas komisijas pārstāvji un “Bauskas Dzīve”. Pirmais pārsteigums bija Ievas Stīpnieces un Lauras Briņķes pārliecinošā, teicami sagatavotā uzstāšanās. Nebija šaubu, ka skolnieces prot publiski aizstāvēt savu viedokli, iesaistīties debatēs, neapjukt jautājumu krustugunīs. Simpātijas izraisīja arī meiteņu inteliģence un šarms.
Mākslu nevar izmērīt
Ja nepilnību meklēšanu izvirza par pašmērķi, tās, protams, varēja saskatīt arī šoreiz. Anketēšanā par abu rakstnieču daiļradi autores bija iesaistījušas personu noslēgtu loku, secinājumi dažkārt šķita vispārīgi. Taču nepilnības atsvēra Ievas un Lauras ārkārtīgi nopietnā attieksme pret darbu, aizrautība, vēlme iedziļināties un izprast mūsdienu latviešu literatūras procesus.
Jaunatklāsmju pētījumos nebija, bet vai tās ir atrodamas Latvijas vadošo literatūras kritiķu darbos, kuri analizējuši Noras Ikstenas darbus, nemaz nerunājot par dzejnieci Ievu Melgalvi? Ko literatūrzinātnē vispār nozīmē atklājums? Cik lielai pieredzei, erudīcijai un zināšanu pakāpei jābūt, lai nokļūtu līdz tam? Katrā ziņā uz jaunatklājēju godu pavisam noteikti nevar pretendēt 11. klases skolnieces, un šis kritērijs viņām nevar tikt izvirzīts par noteicošo.
Otrs pārsteigums 24. martā notikušajā prezentācijā bija abu komisiju dalībnieku ieinteresētā attieksme, nevis pārākuma un varas demonstrēšana. To vēlāk atzina arī skolotāja Inese Karūsa: “Iesniedzot apelācijas prasību, mēs meklējām sapratni, dialogu, lai vēl vairāk nepadziļinātu plaisu, kas veidojas starp eksakto un humanitāro zinātņu pārstāvjiem ikgadējos skolēnu zinātnisko darbu konkursos. Izvēloties pētījumus humanitārās nozarēs, ir grūti pārsteigt ar dinamisku tematu, negaidītu rakursu, lokālu piesaisti, kā, piemēram, fizikā, ķīmijā vai bioloģijā. Tā ir problēma, kam būtu jāpievērš padziļināta uzmanība nākamajos konkursos. Es un manas skolnieces esam ļoti gandarītas, ka atkārtotā prezentācija konfliktā iesaistītām pusēm sniedza iespēju vienoties par konstruktīvu dialogu.”
Ievaino neveikla frāze
Domstarpību veiksmīgais atrisinājums Ievai Stīpniecei un Laurai Briņķei tomēr neļauj izdarīt pārlieku optimistiskus secinājumus. Ar žūrijas 24. marta lēmumu Lauras pētījums “Ievas Melgalves daiļdarbi un lasītājs” tika izvirzīts Latvijas skolēnu zinātnisko darbu konferencei. Šādu vērtējumu skolnieces uzskata par objektīvu un piemetina, ka atkārtoto prezentāciju nevarot salīdzināt ar 18. martā notikušo, kad meitenes sapratušas – nav vērts pūlēties, jo viņu pētījumi un literatūra sabiedrībā tiek uzskatīti par nevērtīgiem. Nepatīkamo epizodi atceras Laura: “Kāds žūrijas pārstāvis izmeta, ka it neko nesaprot no postmodernisma. Droši vien tas bija neveikls joks, taču mēs jutāmies pazemotas. Izrādījās, ka zinātniskie darbi, kam esam veltījušas nepilnu gadu, cilvēkus neinteresē un nevienam nav vajadzīgi. Ja turpināsim pētīt literatūru, nekad nebūsim oriģinālas, atzītas un augstu novērtētas. Tas bija ļoti sāpīgs mirklis.”
Ieva piemetina, ka nepatīkamās emocijas jau piederot pagātnei, bet “Bauskas Dzīvei” adresētā vēstule bijusi izmisīga vēlme ar kādu dalīties pārdomās un kliedēt bažas. “Savu interešu aizstāvībai esam izmantojušas apelācijas tiesības, kas mums un skolotājai prasīja lielu sasprindzinājumu. Tagad zinām, ka nereti par taisnību nākas cīnīties,” secina jaunās pētnieces.
