Laimīgu izjūtu gammu baudīju vidusskolas izlaidumā.Prieks par jauniešiem, kuri, zinību pildīti, izrāvušies no grimstošās un pa visām šuvēm laukā irstošās Latvijas izglītības sistēmas. Vēl viņiem atliek sasparoties un rast spēku, lai kāptu augstskolas zinību kalnā.Taču satraucos par tiem bērniem, kuriem 1. septembra gladiolas vēl diedzē ziedu pumpurus. Izglītības un zinātnes ministrija tā arī nav spējusi pieņemt konceptuālu lēmumu par sistēmas radikālu reorganizāciju. Skolu skaits valstī netiek samazināts, joprojām ir pedagogu pārprodukcija. Radīta naiva ilūzija, ka, par grašiem strādājot, skolotāji spēs iedvest jaunu dzīvību brūkošai sistēmai. Protams, patriotismā sakņotā misijas apziņa tik drīz neiznīks. Bet vai ar to pietiks, lai uz skolām rosinātu nākt jaunus, zinošus un citus izglītot gribošus pedagogus?Pensiju šķēres no skolām nežēlīgi ravē strādāt vēl spējīgos. Valdība savukārt nīdē labos aizsākumus, kas sakuplojuši pirmsskolas dārziņā. Atņemot naudu izglītībai, mēs drīz iegūsim degradētas un mazskolotas tautas statusu. Protams, gaišās galvas un zinību spīdekļi būs, bet tautas kopums ar augstu intelektu lepoties nevarēs.Sarunās ar pedagogiem atklājas satraucošas pazīmes. Atnākot uz pirmo klasi, daudzu bērnu iemaņu līmenis ir satriecoši zems. Nerunājot par burtu pazīšanas vai rakstīt prasmēm, ir bērni, kas nazi un dakšiņu rokās nav turējuši. Aicinājumam skolas laikā apmeklēt teātra izrādi skan braša un pārliecinoša atbilde – es jau vienreiz teātrī esmu bijis! Skolas izlaidumā absolventam kā cienīga dāvana tiek pasniegta šņabja pudele – sak, beidzot pienācis laiks mācīšanās murgus kārtīgi aizskalot.
